ar bļaustīšanos es vairāk domāju tādu veidokļa paušanu, kurā nevar ar tās paudēju ielaisties nekādā sakarīgā diskusijā. kur cilvēks ir akls un kurls pret visu pārējo.

Runāt par lietām vajag, jā. Un patiesībā, vajag jau arī tos, kas bļaustās. jo mēs esam tik dažādi. katram ir savs ziepju burbulis un tā līdzinieki.

par ivenādo atalgojuma sistēmu - var jau būt, ka esmu smagi pārpratusi, bet man ar viņu bija vakara individuāla saruna, kurā tas tika nepārprotami norādīts. Diez vai es pārpratu, jo sarunas gaitā tika izmantoti arī salīdzinājumi un konkrēti piemēri. visi cilvēki par savu darbu saņem vienādu atalgojumu, nešķirojot vai tas ir grāvjracējs vai ķiurgs.

šīs sraunas rezultāta arī tapa mans šodienas ieraksts. Es ilgi pēc tam vēl domāju (un arī tagad), kā šāds modelis REĀLI un VISUR (nevis iedomās vai mazā komūnā) varētu pastāvēt. secinājumi ir manā poustā. Tas būtu skasiti, cilvēki būtu laimīgāki un apmierinātāki ar dzīvi. bet, man nepatīk runāt par lietām, nozākājot esošo, ja es neredzu ceļu, kā sasniegt to iedomāto mērķi. Un ceļš, ko es redzu, ir šim laikmetam nereāls.