vakar neilgi pirms deviņiem vakarā braucu ar riteni mājās.
mums tā pilsēta tāda kalnaina. galvenais ceļš, kas ved caur, tā saukto, centru līkumo ta augšā, ta lejā.

Tā kā jau būs teju deviņi vakarā, uz ietvēm cilvēkus gandrīz nemana. mašīnu ar nav. Nominos no viena kalna lejā un uzņemu ātrumu, lai tiktu otrā. Laura sēž man aiz muguras savā velokrēsliņā.

Tā kā iela ir vienvirziena, neriskēju braukt ar riteni pa ielas segumu (a ja nu no kalna nesas pretī mašīna!) un braucu pa ietvi (kad ir cilvēki to nemaz nevar izdarīt, tad jāstumjas). Garāmgājēju nav!

Pretī pa ielu brauc apsardzes mašīna. Apstājas. Izkāpj policists un sāk mani kaunināt, ka es pārkāpju satiksmes noteikumus, braucot pa ietvi. Ka tā traucējot gājējiem un radu bīstamas situācijas. Pirmajā mirklī man likās, ka tas ir joks! Jā, viņam ir taisnība, bet atradis ar brīdi, kad izvērst audzinošas runas. vakarā, kad ielas tukšas!

Olallā.