šodien darbā no 10:00 līdz 00:30.
Sižets pilsētā, darbs uz vietas, izbrauciens uz STRAZDI, Jāņu ielīgošanas uguns rituāls, trīs safilmēto materiālu sižetu teksta izveide.

Rīt jāierunā šovakar sarakstītais teksts, pluss izlaidums vidusskolai.

Parīt būs atpakaļ otra žurnāliste un tad jau es uzzināšu, cik neapreizi/pareizi kaut ko daru. Jo šobrīd es daru tā, kā jūtu. Operaotri jau man nevr nekā īsti palīdzēt.

Bet STRAZĒ bija jauki. Tur ir foršs dendroloģiskais parks. Nolaists, bet tagad sākts atkopt. cienāja mūs ar pusdienām, deva līdzi zemenes. Sajutos kā tāds īsts lauku žurnālists, kas, lietum līstot, un turot virs kameras lietussargu, brienot pa ganībām, braucot pa laukiem un ķerot mirkļus,kad iestrēbt līdzpaņemto zupu, jūtas nu ļoti labi un pietiekami. Un tie lauku ļaudis - tik sirsnīgi un atvērti. Kas par dārzu vienā z/s bij ierīkots! Un tikai pašu skaistumam. Eh un ah.

Patīk. patīk. tikai tik garu darba dienu nevēlos regulāri. Nelieli sirdsapziņas pārmetumi, ka bērnam visu dienu nav sanācis pievērsties. bet es gribu un man vajag izvēdināt galvu no mājas ikdienas. Pašpietiekama un ar sevi apmierināta mamma ir viens tāds makten svarīgs nosacījums.

kamēr es šito rakstu, tikmēr virtuvē sēž divi vīrieši, kas apspriež, kā gatavo ēdienu. ka'apcel sīpolus, kā gaļu, cik ilgi. Līdz zeltainam caurspīdīgumam. un tā tālāk...