Tāda sajūta, ka esmu izkliegusi ārā visu melno. Iekšā viss ir gaišs, tikai neziņa par nākotni un skumjas par Jāņa izvēli to visu nomāc.
Ja būtu vairāk aprēķinātāja, daudz ko varbūt nebūtu darījusi. taču es biju tik nesavākta un apjukusi, cik vien cilvēks tāds maz var būt. Es nezinu kā, bet tagad jūtos tik stipra, gaiša un ... mīloša? Man vienkārši tā žults, kas krājās kopš pieaugušo dzives uzsākšanas, pienākumiem un atbildības, bija jādabū no sevis laukā. Dabūju. tikai ļoti nevēlētos, ka cena par to būtu tik augsta.

kur ir cilvēku lielās ģimenes, kas atbalsta un uzklausa krīzes brīžos, vieno? Mūsu civilizācijai tā ļoti pietrūkst.