vienvārdsakot - svētdien biju mežā. Stādījām jauno mežu. Mazās eglītes. Vienkārši kaifīgs pasākums. Vēja nav, saule cepina, putni vītero un noguruma nekāda. 2 lāpstas dūrieni, zemes pacelšana, stādiņa iebakstīšana, zemes pieblietēšana. Ik pa 1,5 metra attālumā savā "koridorā". Pa visiem sastādījām 1700 eglītes. Pēc gadiem 80, kad manis, visticamāk, vairs nebūs, šie koki būs savā pilnbriedā. Pēc gadiem 5-8 varēs iet lūkot ziemassvētku kociņu. Vienā vietā uzgājām riktīgu bizbizmārīšu koloniju. vienā čupiņā tusējās kādas 7 bizbizmārītes, gaisā lidinājās 4 un gan jau tuvākāja apkārtnē bija vēl. Tas man atgādina, kā, kad sestdien bijām pastaigā, Talsos pie 1905. gada pieminekļa tuvumā, nelielā laukumiņā, kur atradāmies, 15m laikā saskaitījām 8 dažādus putnus. Lauku balodis, cielava, sīlis, strazds, zīlīte, zvirbuļi, vārna un krauklis. (tā, Jāni?)
Atgreižoties pie meža - biju tiešām pārsteigta, ka man tās 7h darba nenogurdināja. Jā, protams, vakarā nāca labāk miegs, bet fiziski nekādas atsauces. Lūk, kā Laura mani uztrenējusi. Un jā, smuki iedega man rokas, seja. varēja mierīgi peldkostīmā izmesties, taču šī ir tikai pirmā pavasara saule, izdomāju, ka tas nebūtu prātīgi.

Diānas tēvs, kura mežu stādījām. Viņš arī mežsargs. Pensionēts gan, laikam.

Pati Diāna. Pieminēta citos poustos kā keramiķe.