Es nespēju sagremot, ka sievietei, šinī gadījumā man, pēc noklusējuma ir jānodarbojas ar visām mājas lietām un ap tām.
Un, man mēģinot to nepieļaut, rezultāts ir viens: es esmu čikstule, vāja sieviete, kurai viss ir grūti un vīrietis joprojām dara, kā grib un kad grib. Esmu ieguvusi papildus bonusus - mana balss jau automātiski asociējas ar vāvuļošanu un pārmetumiem, lai, ko es teiktu, tas atdursies pret vienu viņa apziņā: man atkal ir grūti un es čikstot, lai arī ne tuvu tāda nav bijusi situācija.
Un, jā, man ir abidna, ka rēķināties mājas lietās un pat ne tikai varu tikai ar sevi. Man ir aizvainojoši, kad ir pateikts: tu esi mamma un tev jāspēj ar VISU tikt galā pšai, negaidot palīdzību.
Jā, ok, mans vīrs jau ir labs, salīdzinoši ar to, kādi mēdz būt citi tipiņi. Taču es dzīvoju ar Jānis un man nav jāskatās uz citiem vīriešiem un viņu ieradumiem. Un es gribu( jā, jā gribu, gribu, bet kā citādi? Nesapņot un vilkt spārnus pa zemi?), lai viss ir līdzvērtīgi un taisnīgi, lai leilākā daļa ikdienas darbiņu nav uz maniem pleciem vien, bet varu normāli rēķināties ar Jāņa iesaistīšanaos. Diemžēl viņam liels darbs jau ir tas, ka nesēž cauru nakti pie māliem, bet nāk vakarā mājās, lai es varot kaut vai tos pašus traukus nomazgāt. O, jē. Laikam jau mums tišām ir pārāk atšķirīgas vērtību izpratnes. Varbūt jaunība pie vainas. Un gudras sievas man noteikti teiks, ka gribu no sava vīrieša pr daudz. Viņš ar tā domā. Bet es esmu ideāliste. Kāpēc gan vīrs un sieva nevarētu būt līdzvērtīgi ne tikai tiesībās, bet arī pienākumos?
Un vispār - man besī ārā, ka līdzko kaut ka sne tā, viņš paceļ balsi, bērns uzvlekas un tā tālāk. Nevar normāli? Un vispār, strīdu nebūtu, ja nebūtu viņa "negribu" un "nedarīšu" un visu lietu, notikumu pārspilēšanas.