Un man tik ātri vēji pāriet. Man svarīgāk ir sajust to cilvēku, nekasīties.
sakrājas, sakrājas tā sajūta, ka nepalīdz, tad izlaužas ārā pie vissīkākā katalizatora. Bet tik pat ātri norimst.
Un šobrīd jūtos mierīgi labi.
Nedomāju, ka Jānim arī tas tik ātri un vienkārši pāriet, bet nav man dvēseles rentgens un neredzu, kas notiek viņā. Bet zinu, ka gribu, lai viņš nejustos sasiets un tomēr tai pašā laikā atrastu vidusceļu starp savām vēlmēm un ģimeni, pienākumiem. Vienmēr var pateikt nē un negribu. Bet varbūt tomēr der to raksturu nedaudz palauzt? Galu galā tas viss jau paliek mums pašiem.

Ek, gribēju tik teikt, ka dzīvē kā jūrā - paisumi un bēgumi. bet mēs to tak vienmēr esam zinājuši, ne?