man tas liekas tik jocīgi un netaisnīgi: kā tas nākas, ka viens var no nekā (salīdzinoši) pacelt ķepiņas, bet otram jāvar uz daudz sliktākiem nosacījumiem bez izvēles iespējām?
var jau ciniski noteikt: dzīve sūkā, bet ne jau tur dzīve vainīga. Cilvēku savsatrpējā attieksme un spēja iesjuties/saprast visu nosaka.
Vispār, būtu daudz mazāk problēmu, ja nekoncentrētos uz sevi.

//ja kas, ar mani viss ir ō kā. Es tik plecus raustu. Iejusties ta varu, bet tas, ko sajūtu.. labāk neteikšu. Nav nekas applaudējams un gavilējams.