Pirmdien tēvs ielidojs no Īrijas. Viņam tur samērā foršs darbs bija. Plānojis atgriezties viņš bija jau augusta beigās, bet saimnieks lūdza palikt ilgāk, kamēr jaunos apmācītu un pavērotu, cik uzticami un labi darbinieki. Tā kaut kā. Tēvs braukāja pa visu valsti ar furgonu un uzstelēja tādas saliekamās koka mājiņas. No rīta pieceļoties nekad nevarēja zināt, uz kurieni būs jābrauc, jo maršruts tika iedots katru rītu.Patika tas darbs tēvam. Kā nekā 2 reizes brauca pie pie šī saimnieka strādāt, turklāt pēc viņa lūguma. Bet tagad gan vairs nebraukšot. Pa latviju šeptēšoties :) Bet jaunajiem gan iesaka braukt uz ārzemēm pastrādāt, ja ir tāda iespēja.
Nu lūk, pirmdien ielidoja, šodien nebrīdinot atbrauca uz Talsiem. Es jau gaidīju, bet ne tik drīz - viņam mašīnai tehnsikā jāsakārto un vēl viskas. galu galā Latvijā nebija bijis, kopš Laura piedzima. Proti, nedēļu pirms dzemdībām aizlidoja un šodien pirmo reizi mazmeitiņu ieraudzīja. Nu, negaidīju, ka viņš tik atsaucīgs emocijās būs (tēvs ir visai intraverts). Nekas tāds jau ar nebija, bet seja viņam kļuva "silta" un nebaidījās no tā mazā bērna (esmu sastapusies ar šo parādību), arī rokās pats pēc savas iniciatīvas paņēma (mamma stāstīja, ka mūs ar brāli bērnībā viņš esot reti auklējis rokās un tā). Ja pārsvarā no tēva esmu jutusi rezervētu attieksmi (vienkārši nespēja tā īsti tuvoties, lai arī gribas), tad tagad bija pilnīgi cita gamma, lai arī tas pats intravertais tētis vien bija. Viņa maigums un iejūtība bija lielāka. Ek, laura apvieno un saliedē savus radus. Arī ar vieniem vecvecākiem, ar kuriem man kontakts bija zudis jau gadus 5, Lauras dzimšana visu izmainīja. Viņi atbrauca pie manis uz dzmedību namu, pēc tam apciemoja Talsos un arī es, kad oktobrī biju Rīgā, apciemoju viņus un viss bija silti, mīļi, kā bērnībā, kad ar vecmamu cepām pīrāgus un griezām rosolu un es vakarā pie tumšā loga gaidīju, kad opaps no darba pārbrauks...Laura - mazais tiltiņš, ka spalīdz savienot un tuvināties :)

Poustu rakstīju, lai patiektu, ka tētis kā tāds salatēvs uzstājās: atbrauca un aizveda mani uz sadzīves eltrotehnikas veikalu un pajautāja: "Ko tev vajag/vajadzētu?" Vot rezultātā, mums ir kaifīgs, jaudīgs blenderis, kurā arī kokteiļus var taisīt (izmēģinājām saldējumkokteoli - ņamm ņamm). It kā arī sulu spiest, bet tā fiška īsti nepilda savas fukcijas. Vismaz ne no burkāniem. Tad vēl tostermaižu cepējs, mikseris, epilātors (jā, jā, pat tas viņam neizraisīja nekādus jautājumus vai pieres raukšanu. Tik attieksmi - nekautrējiess saki ko tik vajag). tad vēl iebraucām drēbju veikalā, saimiecības preču veikalā, bērnu veikalā.
Vārdsu sakot, kā no pārpilnības raga un pilnīgi necerēti. Tā lūk - es tak teicu, ka viss būs labi!
Var jau būt, ka kādam šķiet tie baigie sīkumi, vai - kas tur liels, paši varējāt nopirkt. Bet - nevarējām gan. Mēs katru mēnesi varam tik ko bišķiņu atļauties, kas ir ārpus bērna vajdzībām un pārtikas, sadzīves nepieciešamākajām precēm. Bet Jānis drīz pārbaudes laiks Talsu Vēstīs beigsies, alga būs lielāka un, ceru, arī mums būs veiglāk. Būs :)