trešdien bijām pie dakterītes. Laura saņēma savu prof. poti. Māsiņa brīdināja, ka varētu dikti sāpēt, ka šī pote esot stiprāka par iepriekš saņemto. Toreiz Laura bik uzraudāja, bet ļoti ātri nomierinājās. tad nu šoreiz gaidīju lielo bļaušanu. Jo pēdējoreiz pie dakteres viņa Tāāādu trobeli sacēla un tikai tāpēc vien, ka viņai pieskārās sveša tante :) Tur bija tāda spiegšana un kliegšana. Daktere teica, ka sen neko tādu neesot dzirdējusi
Vienvārdsakot, gatavojos uz bļaušanu. Pilnīgi lieki. Laurai pat ne vaibsts sejā nepakustējās, kad iedūra adatiņu un ielaida zālītes. Vispār - 0 emocijas. Atliek tikai nobrīnīties. :)