nostalģija uzskrēja man virsū.
atcerējos meiteni dvēseli. Tevi, Dacīt.
Un pat ir nedaudz bail, vai maz stāvu tev vēl klāt. Tik ļoti gaiša un tu man liecies :) Tu daudz vairāk esi turējusies pie saviem ideāliem, man šķiet, bet es - man svarīgāk ir bijis būt mīlētai. Kaut vai ilūzijās. Un tādēļ esmu pazaudējusi un palaidusi garām šādas tādas iespējas un izjūtas. Un tādēļ dažbrīd kožu sev pirkstos.
Bet nevar jau visu iegūt vienlaicīgi. Un varbūt man murskuļojoties sevī pat ir izdevies vispareizākais variants: vispirms iegūt sirdsmieru, kuru sniedz mīlestība un drošības izjūta, un tad rast piepildījumu apkārtnes iespējās.