man regulāri tas noskaņojums ir augšā-lejā, skatoties, kā citiem jautri iet.
bet, kā nesen dzirdēju - nav ko skatīties svešos logos. Gan jau izkārpīsimies no šitās pieaugušo dzīves. Man tikai bail,ka doma - bišķiņ jāpaciešas un tad jau būs vieglāk, brīvāk - būs aiz katra pagrieziena un kā pārmaiņu nebūs tā nebūs. Kā iejūdzās darba važās, tā no viņām vaļā netikt. Jā, man šobrīd nav jāstrādā, bet jānim ir. un tik daudz, ka man slikti no tā metas. bet izrādīt jau it kā nevar, ka mani tas biedē un ka man vispār ir bail. tagad gan es to pateicu. Pēc kāda laika arī es atgriezīšos darbā un tas tā līdz noliksim ķelles? Vāveres ritenī, lai nomaksātu rēķinus un aprūpētu bērnu? es tā negribu un manī ir šausmīgi liela pretestība tam. Bet vismaz pusgadu tā būs, tā rāda šībrīza aprēķini. Un varbūt tieši tāpēc es it kā cenšos šo faktu ignorēt, negribu ļaut, ka mani piespiež pie zemes kaut kādi apstākļi vai prasības.
Tikko ārā sāka līt lietus.

manī ir pārāk liela enerģija kaut ko darīt, lai tas viss beigtos kā pārsvarā.Ceru, ka tā enerģija vnk neizplēnēs tā arī neatrodot iespēju izpausties.