kad Laura piedzima, es jau pēc pāris dienām nolobīju bus arbūzu. Pēc tam, kad pārbraucām uz Talsiem, mani sabiedēja, ka arbūzu ēst nedrīkst, ka manam brālim no arbūza bezmaz joprojām esot pumpas u.t.t. Tā nu es cietos. Tiešām dikti cietos, jo arbūzi man ir vieni no vismīļākajiem ēdmaņiem. Vakar vakarā nopirku lielu pusarbūzu (mazāku vienkārši nebija), diezgan pamatīgi pieliku vēderu ar to (riju negausīgi) un tad ieliku leduskapī, izliekoties, ka arbūza nemaz nav, lai sevi lieki nekārdinātu. Šodien, jancim stāstot, cik es laba, ka nenoēdu visu arbūzu uzreiz, biju lepna. Bet tikai tagad atcerējos, ka es tak ik pa brīdim vakar pielavījos ie tā leduskapja un pa karotītei izgrebu to garšīgugmu.... Tas gan bijai tikai dažas reizes, bet nu tomēr nenocietos :) Šodien turpināju savu iesākto arbūzu ēst. Pumpas mazajai nav. Tad jau būs man taisnība, ka Laurai no arbūza pumpas nemetas.

Un tagad izēdu mellenes ar pienu. Omīte salasījusi. un zin, es pat neatceros, kad pēdējoreiz būtu ēdusi mellenes ar pienu!