rīts sākas ar to, ka mani pamodina zvans no abonēšanas centra DIENA Talsu filiāles - izrādās, mums pie dzivokļa durvīm nav piestiprināta pastkastīte kā rezultātā pastniece neesot varējusi nogādāt žurnālu. Nu neko, sarunāju, ka konkrētais žurnāls lai pagaidām stāv pie viņiem, kamēr tikšu tam pakaļ pati. Vēl vajadzēs kaukadu saldumu atstāt tai pastneicei, kura par velti kātoja uz 4 stāvu. Mani vispār nodarbina jautājums: cik Talsos ir izplatīts šī pakalpojuma pieprasījums - proti, ka pastnieks nevis 1 stāvā samet presi, bet uznes līdz konkrētā dzīvokļa durvīm. varbūt, ka konkrētajai apstneicei mūsu dzīvoklis bez maz vienīgais tāds. tad pilnīgi neērti, ka jāliek kāpt kaut kur augšā. Nja.
Tā. tad nu es esmu piecēlusies, nedaudz apbimbojusies par to pašu pastkastītes jautājumu, bet visādi citādi ok. Sazvanu pasneidzēju, pie kura jābrauc uz darbu, lai atrādītu darbu. Izrādās, ka jābrauc uz otru Rīgas galu - Mežciemu. Pasniedzējs strādā iekš Exigen. Ilgi braucu, ilgi maldījos, kamēr atradu. Iekšā tai Exigen ēkā nemaz tikt nevar - baigais securitys. Arā arī nevar tikt bez tām pīkstošajām kartiņām. Pie ieejas, gluži kā lielveikalā, atspirdzinošo dzērienu automāts un šokolādīšu automāts. Viesu (?) uzgaidāmajā telpā milzīgs televizors un tā. Vārdu sakot, iespaids jau tāds visai solīds. Pavisam. Tā vai šitā, atrādu savu darbu, dabūju 7, eju prom.
Pa ceļam uz autobusa pieturu ieruagu milzīgu gerkenveikalu. Iečapoju iekšā un - ko es redzu! - gumijnieki manam izmēram!!! Un der! Un tīri simpātiski - ar aplīšiem un pietiekami košu zoli. Vārdu sakot, man patīk. Un arī galīgi nedārgi. Kā uzmērīju, tā nost nemaz nevilku - ārā galu galā tak līst vai gāž (kā kuro brīdi) lietus! Izčāpoju laukā un pie veikala kā reiz ir mazās lietusūdens tērcītes un ūdenskritumiņi. Pabradājos, pat apšļakstījos un pavisam laimīga varēju meklēt transportu atpakaļ uz centru. Tā kā 18 trolejbuss ar kuru atbraucu nenāca, bet nača kaukādi visādi citi līdzekļi, iekāpju 21. autobusā un prasu, vai tas brauc uz centru pa brīvības ielu, jo man jā tiek vēl pie zobārsta. Konduktore jau šķiet pavisam laipna un traļi vaļi, bet viņas dēļ pusstundu lielu loku nācās izmest - proti, jā, 21. autobuss brauc uz centru, bet tas, kurā es iekāpu, vispirms brauca uz galapunktu, tur načā sizkāpt un gaidīt citu auobusu, lai brauku uz centru. Un tas cits bija 40.autobuss. Dusmīga biju uz to konduktori!!! varēja tak pateikt, ka konkrētais autobuss brauc uz galapunktu uzreiz (To viņa patieca tikai tad, kad jautāju, kur tad īsti tas buss brauc, jo manīju, ka jams nogriežas ne uz centra pusi. a fakts, ka kaukad velnsviņzinkad viņš ar velnsviņzinkādu līkumu brauks uz centru man neintereseeja )! Es tak buutu vareejusi izkaapt naakamjā pieturā laukā un braukt ar jebkuru citu transportu, kuru tur netrūka. A tad, kad uzzināju, kur tas 21. brauc, vairs nebija jēga ārā kāpt - jo nu jau autobuss bija nogriezies kaukādā čuhņā, kur citu transportu vnk vairs nebija.
Nu labi, nokļuvu centrā tieši tikkos, lai paspētu pie zobārsta. bet tas arī kārtējo reizi čakarēja bobi. Proti, praktiski vienmēr, kā eju pie viņa, tā nākas gaidīt. Šoreiz man anestēziju iešpricēja 17:00, lai gan pieraksts bija 16:00. Ja iepriekšējo reizi anestēzija iedarbojās ne pa jokam (pilnībā neizgāja pat līdz 24:00), tad šoreiz negribēja iedarboties un zobiņš sāpēja, kad to urba. Zobārstei bija bail špricēt vēl lielāku devu, jo es tak esmu īpašajā stāvoklī. Tā nu bik pamocījāmies un beigās jau viss bija labi. Toties tagad man anestēzija darbojas uz pilnu klapi. Gribēju jogurtu ieēst, bet lūpu praktiski vispār nejūtu un sanāk baigi šmucēties, nu pašai smiekls nāk, ka nevaru savākt gaļu :) bet ēst ta gribās.