šad un tad prātā uzpeld jautājums - vai viņš toreiz tiešām bija manī +/- iemīlējies un uzskatīja, ka starp mums ir kaut kādas attiecības? Es viņu uztvēru, kā lielu draugu ar kuru attiecības ir vienkārši tādas brīvas, bet tomēr tikai draugu. Galu galā viņš bija nu ļoti vecāks par mani un varbūt tieši tādēļ nebiju savā prātā pieļāvusi domu, ka viņa izjūtas varētu būt citādas. bet, ja bija... tad varētu saprast, kāpēc vēlāk es tiku raksturota tā, kā tiku. Tad tas ir saprotami, jo viņam sāpēja un šķita, ka esmu viņu tikai izmantojusi. Bet man viņš bija draugs, no kura pamazām atsvešinājos. savas vainas dēļ un nožēloju to.
Un joprojām to atceros tādēļ, ka sanāk, ka esmu sāpinājusi tik fantastiski foršu cilvēku. Nodarījusi pāri. Un viņam jau nu es vismazāk būtu vēlējusies to nodarīt... Pirmo reizi un, manuprāt, vienīgo es vienkārši nepamanīju, pārpratu. No tiesas un, laikam jau nepiedodami, bet pārpratu.
Tas vispār bija dīvains laiks. Ārkārtīgi haotisks, nepiepildīts un dziļš. Bagāts. Man bija tikai 16 un 17. Dziesmās apdziedātie 16.

Tā kā šī doma par viņa citādām jūtām, nekā es biju uztveerusi, ir uzpeldējusi tikai pēc pāris gadiem, tad varbūt es tagad kļūdos. Un tad man sirds mierīgāka. Bet tā laikam vien sevis mierināšana, ka kļūdos. Vismaz pieķēries viņš bija. Bet es neredzēju, es vnk domāju, ka tāds ir viņa uzvedības stils.