narkotikas. tādas vai šitādas. Vieglās vai smagās, vai hvz. Es ar šo vārdu apzīmēju visu tos, kas tjipa apdullina un rada dīvainas sajūtas, atklāsmes, eiforiju, halucinācijas utt. Neesmu kompetenta, nezinu, kā tas viss sadalās. Ir tikai virspusīgi apgrābstīta, šur tur dzirdēta informācija.
Bet man tiešām nepatīk. Man nepatīk tas, ka šad un tad man pašai rodas vēlme to izmēģināt, izjust, un daudzmaz regulāri pat lietot. Un man nepatīk tieši tas fakts, ka vilinājums ir tikai tādēļ, ka šīs vielas sola sasniegt, izjust, apjaust, iepazīt un laikam pat saprast tās lietas, kuras vienkārši ikdienā nav. Man nepatīk, ka nevaru sasniegt to efektu bez palīglīdzekļiem, kādu, manuprāt, iespējams iegūt tos lietojot. Un es nespēju sev pārkāpt pāri, lai kauko no visa šo vielu klāsta arī lietotu. Kaut gan, vilinājums ir. Un dažbrīd nežēlīgi liels. Man personīgi pašai liekas, ka gadījumā, ja man tiešām kaukādu vielu izrasiītas efekts patiktu man vien zināmu iemeslu dēļ, es varētu vairs nespēt no tā atteikties. Var jau būt, ka novērtēju sevi par zemu. Bet es zinu, kas narkotiskajās vielās mani varētu piesaistīt uz visiem laikiem. Un ir vilinājums to izbaudīt un vienlaicīgi bailes, ka nespēšu no tā atteikties.