ik pa brīdim uzlkiesmo acu priekšā tā nakts. Ir sajūta, ka manī vairs nav vietas kaut kādām emocijām. Vienkārši nav. Izsāpēts, pārsāpēts.
Ar tukšuma sajūtu krūtīs pa ielas sadalošo joslu. Jūtos nežēlīga, ka nav asaru. Apmāns vai intuīcija. Nezinu.

Atgāzta galva zaļā zālē.
Asaras, kas sakrājas un veido mazus ezerus, kurus ar lūpām var izskūpstīt ārā.
Daudz skaistu lietu.
Vientulība, sāpes, važas, vēlme pierādīt sev, ka neesam atkarīgi ne no kā. pat ne no savām sajūtām.

Un tas, ka es runāju, ne vienmēr nozīmē, ka tas ir arī svarīgi. Vienkārši ir atmiņu gleznas, par kurām es negribu aizmirst. Kaut gan mēdz teikt, ka to, kas ir patiešām svarīgs aizmirst nevar. Bet es nemaz negribu atcerēties tikai to, kas ir pavisam svarīgs. Es gribu atcerēties arī nianses un sevis izdalītas lietas, notikumus, sajūtas.

Man patīk tas, kas notiek šobrīd. Ir labi. Ir labi, ka ir tik daudz mīļuma, kas ņemās iekšīenē. es esmu. Man patīk, ka nav vairs bail tā, tik ļoti par lietām, kuras ir pašsaprotamas- bailes pieskarties, bailes noskūpstīt, bailes ierasties un būt. bailes par to, ka varētu atgrūst, noliegt, noniecināt. Pamazam ir lietas, kas atkāpjas no manis. pamazām ēnas kļūst īsākas un arvien tālākas. Pamāzām kļūst aizvien siltāk.

Divu dažādo izjūtu apkopojums manī ir kļuvis mazāk atšķirīgs. lauskas vairs nav tik asas. Ticība, ka notiekošais varbūt patiešām ir realitāte, pieaug. Un līdz ar to arī pieaug miera, drošības un gaišuma izjūta.

man jau liekas, ka es būšu.