Tā sajūta. nelabā sajūta ir kā vilnis, kas atnāk, ietin mani līdz zodam un tad ik pa brīdim spēji satricina iekšas. Un tad atplūst, tad uzplūst...
Šobrīd šīs sajūtas nav.

es nez kāpēc esmu pārliecināta, ka es dzīvošu samērā ilgi. 70 gadi man būs. ;) Un es būšu viena. Es neredzu sev blakus nevienu cilvēku. Pieļauju iespēju, ka man būs kaut kāda ģimene, bet viņi nebūs man garīgi tuvi, ja jau es viņus tagad neredzu, nejūtu šajā sajūtā. Es nejutīšos vientuļa. Būs tāda kā labestības, mierīguma un līdzsvara izjūta. Pašpietiekamība. Nebūs agresīvās cīnītājas par taisnīgumu. Kaut kas drīzāk uz filozofiska miera pusi. Būt visur un ar visiem un tomēr palikt tikai sevī un ar sevi. Es kautkas būšu – nevaru tikai vēl uztvert – kas. Katrā ziņā kaut kas, kas saistīts ar domāšanas, apzināšanās sfēru. Kaut kas [ietiekami augsts un varens. Tikai nezinu, kurai sabeidrības daļai. Aij, grūti uztvert, saprast tagad.

Turpmāko tuvāko (ilgstoši tuvāko) laiku es redzu kā pļavu siena laikā. Ir labi un būs labi. Un visu laiku būs nedaudz par maz otra cilvēka tuvuma. Brīžos, kad šķitīs, ka ir pa daudz, notiks ieelpa un viss turpināsies tālāk. Tāds līgans miers un labsajūta, balsts pret balstu, viegla nerealitātes un saplūšanas sajūta. Miers un saskaņa, saule, siltums, piepildījums. Bet tas nav iemidzinoši. ek, grūti aprakstīt. Un tas tā būs, ja vien iesaistītās personas pašas visu nesalaidīs dirsā, spēlējoties ar uguni. Es katrā ziņā reiz esmu sadedzinājusi pļavu. Kaut gan, pareizāk sakot, iedomātu pļavu, kura nemaz neeksistēja realitātē. Tomēr arī tā ir pieredze.

tas ko es nespēju tagad uztvert, ieraudzīt - kāpēc šī izjūta nav līdz mūža galam? Kāpēc vecumdienās es sevi redzu vienu un ar pavisam citādu iekšēju sajūtu? Jo nav nekur redzējuma, ka kaut kur būtu pārtraukums. Nav arī bēdu vai nelaimes sajūtas, vientulības, sāpju, nepiepildījuma sajūtas. Nav sajūtas, ka būtu ko dārgu zaudējusi. Iespējams, ka starp šīm divām sajūtām ir dzīves posms, kas vēl var mainīties, atkarībā no kaut kādiem citiem dzīves notikumiem. Jeb es būšu kļuvusi par kaut kādu guru. hh.

Kopumā es priekšā redzu saules pielietu pļavu un līdzsvaru ar sevi. Tas neizslēdz visas pārējās emocijas. Tās ir ārējās liesmas, bet es runāju par ugunskura sirdi.

Tā tas ir un būs, ja viss turpināsies tā, kā ir tagad. Bet par to cilvēks nekad nevar būt pārliecināts. :D No otras puses – tikai tad, ja būšu par kaut ko pārliecināta, to arī dabūšu ;]

Galu galā sajūtas jau var palikt, apkārtējie mainīgie var tikai mainīties.