Nu gan tu te tā kā tāds anarhists.
1) Cilvēks pēc savas dabas ir sociāla būtne (dzīvo barā). Un barā, vienalga kādā līmenī (cilts, banda, valsts utml) būs savas iekšējās rakstītās, nerakstītās, taču vairumam pieņemamās normas, kuras tad arī ir objektīvā patiesība. Objektīvā patiesība nav jāmeklē kautkur augstu mākoņos, objektīvs - vairumam pieņemams.
2)Ja sabruktu šīs sistēmas sāktos anarhija, taču tā tīri dabisku procesu rezultātā atkal novestu pie sistēmas. Vienalga kādas, bet sistēmas, vai arī teorētiski, protams, totālas visu indivīdu anihilācijas.
3)Indivīda un sabiedrības, valsts normu sistēma vienmēr atrodas mijiedarbībā un attīstībā. Pretējā gadījumā tas noved pie sacelšanām, revolūcijām, apvērsumiem, kariem, kā rezultātā valsts noteiktās normas atkal pieskaņojas indivīdam, jeb indivīdu vairākumam. Uzskatu aplami ir nodalīt indivīdu no sabiedrības, tā kā tu to dari. Vienmēr pastāvējusi savstarpēja mijiedarbība starp indivīdu un sabiedrību.
Un kāpēc tu te mini nāvessodu? Nāvessods 1) nav sods tas ir galējs līdzeklis sabiedrības drošības un integritātes pasargāšanai no to apdraudošā indivīda. 2) valsts pielieto piespiedu līdzkļus principā ar visas sabiedrības akceptu, nodarī ļaunumu ļaunumam nenozīmē, pēc sabiedrības kritērijiem darīt ļaunu, bet gan cīnīties ar to.