Ļaunums objektīvā nozīmē, būtībā ir zināmu sabiedrības izveidotu priekštatu par to "kā nedrīkst", "što takoje harašo, i što takoje ploha" utml pārkāpšana.
Viss ir vienkārši. Ļaunums principā ir sabiedrības morāli-ētisko normu nievērošana savā rīcībā. Pie tam pastāv tāda lieta kā Krimināllikums un citi kriminālie un administratīvie normatīvie akti, kuros uzskaitītas visas tās darbības, kas sabiedrība tiek uzskatītas par ļaunām, jeb sodāmām.
Taču katram ir sava, subjektīvā izpratne par ļaunumu. Jau minētais piemērs par ar cirvi bruņoto manjaku par to liecina. Lai gan īstenībā šis manjaks var tīri labi apzināties, ka tas ko viņš dara ir ļaunums, taču iespējams viņa motīvs tieši ir darīt tās lietas, kuras valsts atzinusi par ļaunumu esam, sava veida nodrāztais protests pret sabiedrību. Bet kad, šis "ļaunais tēls" uzskata ka sašķaidot kādam galvu viņš dara labu, un viņš ir "labais zēns" un tā jau ir subjektīvā ļaunā un labā izpratne. Rodas sabiedrības un indvīda uzskatu par labo un ļauno kolīzija. Šis "sliktais" domā savās slimajās smadzenēs "es izdarīju labu, es viņu novācu, pasaulei tagad būs labāk" bet tauta pasaka "fui" un valsts vara viņu atzīst par sliktu, nošauj, pakar, sapūdē cietumā. Labais atkal guvis uzvaru. Kurš labais?
Jauitājums jau ir par to uz kā mēs balstām savu vērtējumu par labo un ļauno - kādu reliģiju, likumus, sabiedrības tradīcijas mēs pieņemam un ievērojam to noteiktos savas rīcības ierobežojumus.
Bet varbū kautkur kļūdos...