un tad nav nozīmes nekam
ne lietus lāsēm, kas, saraustoties konvulsijās, atsitas pret Tavām lūpām, ne sašķaidītai galvai, kas, iztriekusies cauri mašīnas priekšējajam stiklam, trulām acīm veras naksnīgās zvaigznēs...
es tā kā tā stāvēšu klusumā, kas ietin domas, un troksnī, kas pārplēš mieru. Vīģes koks un atžīšanās koks.
es mīlu kainu un mīlu es sevi.
Musm nevajag saprast, mums vajag ticēt.
Mēs esam bērni, kas spēlējas smilšu kastēs un ceļ smilšu pilis, un cep dubļu kūkas. Vai esi baudījis, ko gardāku? nē...
tā ir sapņu un ilūziju dzīve... vismaigākie pieskārieni, kad manī ir alkools, visjūtīgākās krūtis, kad pieskāriens ir neatļauts, visvisviss...ir tad, kad nav pierastības un parastības
man nav kauns
man ir bailes ievainot jūsu prātu
es mācīšos neuztarukties
es negribu savainot jūsu patiesības apziņu ar savām caurspīdīgajām stikla šķautnēm

mana dvēsele smeldz, tā ir atklāta Jūsu naida vārdiem un Jūsu mīlestības glāstiem...