Jā. Aizved mani aiz rokas pļavā. Bez vārdiem, bet ar sajūtu.

Man bija todien dzimšanas diena, bet es to tā īsti neaptvēru. Aptvēru to, ka man tajā dienā tika atļauts vilkt to skaisto princeškleitu - baltu, kuplu, gaisīgu ar skaistiem, maziem ķirsīšiem izrotātu. Ekz. Vēlāk pēc gadiem to izrokot no skapja es gan nespēju saprast, kas man tajā kleitā toreiz tik ļoti patika. bet tās sajūtas atceros gan joprojām.
Vārdu sakot, es tiku ieģērbta tai kleitā un palaista savā vaļā spēlēties. Neko no tās dienas vairs neatceros, tikai mirkli: es sēžu zaļā pieneņu pļavā un man rokas ir pieplūktas pilnas ar pienenēm. Es laikam centos vaiangu pīt, bet īsti nemācēju, zinu, ka man tikai pirmās 2 pieneņgalvas bija sakrustotast. Tad pie manis pienāca sieviete (kaimiņiene laikam) un iedeva milzīgu šokolādes medaļu.
To, ka tā ir tāda kā dzimšanas dienas dāvana un ka man tai dienā ir dzimšanas diena es sapratu daudz vēlāk. Pēc pāris gadiem, kad par šo atmiņu gleznu runājos ar mammu.

Tad nu gribu atpakaļ to silto dienu, balto kleitu, zaļo zāli, dzeltenās pienenes un milzīgo labsajūtu.