phoenix ([info]phoenix) wrote on January 10th, 2005 at 01:10 pm
man apkārt ir tik daudz sevis pašnepietiekamu cilvēku. Tik daudzas sejas šķiet jautras, bet aiz tām - trulums, vienaldzība, apātija. bezkrāsaina pasaule ar krāsainām klaunu maskām. Raustītas aukliņas, spīdošas acis. Jautrā karnevāl pūlī visi vienā dejā. Arī es. bet manī nav šīs tiecošās vēlmes nebūt vienai. Manuprāt daudzi bez spēka šai karnevālā lēkā tikai tāpēc, ka nav iemācījušies apstāties, baidās no... . Es nezinu. Bet man šādi cilvēki šķiet nedaudz nelaimīgi un skumji, lai cik jautri arī nebūtu. Es pat nezinu, kāpēc to rakstu, jo ierasktīt gribēju pilnīgi pavisam ko citu. par piepildījumiem. par vēlmju un domu realizēšanos. Man šinī gadā līdz šim ir viss piepildījies, ko es vien ievēlos. Un viss, no kā vēlos būt prom, aizslīd ātrvilciena ātrumā. Bez maz vai jocīgi kļūst. Bet pozitīvā nozīmē.Visspilgtāko apjausmu, ka viss būs tā, pēc kā iekšēji tiekšos, sagādāja piektdienas vēlme, kura piepildījās sestdienā.negaidīti, neplānoti. pat neiespējami gandrīz. neminiet, tas nav nekas Tāds vai ne-Tāds, tas ir vienkārši sīkums, kuram nebija nekādas labvēlīgas augsnes, lai realizētos.

E nezinu, kur nākamais līkums mani aizmetīs. bet man ir šī sajūta: nekas nevar notikt uz sliktu. Atdod un tu saņemsi, neuztver burtiski. var aiziet tālāk.
 
( Read comments )
Post a comment in response:
From:
( )Anonymous- this user has disabled anonymous posting.
Username:
Password:
Subject:
No HTML allowed in subject
  
Message:

Notice! This user has turned on the option that logs your IP address when posting.