Nedaudz skumji. Par to pašu mirkli, kas ilga vairākus gadus, kurš netika no sapņa pārvērsts īstenībā. Par to, ka ūsu gali tika pietuvināti tik tuvu notveramajai sajūtai un tomēr siltuma vietā tās tika apdedzinātas. Par to, ka zinu, kā var būt un nav. Par to, ka nezinu, cik ilgi paies laiks, lai sajūtu piepildītos. Bet to, ka būs, es ticu un zinu. Zinu tāpēc, ka ticu. Ticu tāpēc, ka zinu. Vienmēr ir viss iepildijies, par ko ir bijusi iekšējā pārliecība. Tāpēc es gaidu :)
Sirdī daudz baltu spārnu un baltu ziedu, kas izvijas cauri rokām un sniedzas augšup - kā dūmu strūkla dzidri zilās debesīs no maza pasaku namiņa skursteņa, kā bērnu bilžu grāmatās, kā manā iedomu vīzijā. Ja, es spētu darināt, izpildīt, radīt to, ko redz manas gara acis. :)