ilgi klusēt, domāt un tad spriest. Un mans spriedums sanāk pilnīgi atšķirīgs no citiem. Tā kā - ej nu tagad sazini, kurš kļūdās. Un vai tas vispār ir svarīgi. Nva. Tikai bieži vien nespēju saprast (bet to tak nemaz nevajag!) kāpēc pieauguši cilvēki joprojām uzvedas sevi traumējoši un jūtas par to lepni? uz naktstauriņiem cilvēki skrien skatīties.. Un naktstauriņiem cilvēkiem - kā viņi mēģina paši sevi iznīcināt, kā skrien ugunī, stāstot, ka tas nav nekas, ka tas ir ok! Bet tad notupstas kaktiņā un rāda uz visu pasauli sasāpējušu seju. Un cilvēki stāv riņķī kā tādā cirka arēnā un pēta, rāda ar pirkstiem, spriež, analizē. Un šis cilvēks - naktstauriņš sajūtas īpašs. Ja jau viņu tā pēta.
Visīstākie cilvēki - naktstauriņi ir tie, kuri neapzinās savu tieksmi sadegt.

Mēs ksatāmies uz lietām no sava redzes punta un lietas atdzīvojas attiecīgi mūsu pasaulei. Dažiem šī pasaule ir aiznaglota. Un viņi lien pie cita žougu šķirbas, lai pa spraudziņu pavērotu dzīvi.

Neskati vīru pēc cepures. Ai, cik ļoti jāatceras šis teiciens.
un nespried par cilvēku, pec vārnu runām. Dažreiz vārna sēž arī iekša tevī pašā. kad atkal skrienam pa rinķi, kā tāda cirka zvēri. Tādos brīžos sevī klausīties arī nevajag. Jo tad mēs dzirdam atbalsis, redzma izkropļotus garāmskrējiena attēlojumus un beigās izveidojas greizās spoguļkaralistes atspulgs.
Un šis atpulgs ne būt nav īsts. Kaut gan varam padiskutēt arī par to, kas ir īsts. Bet es šai diskusijā nepiedalos.