Lai npadlies liels Zandai un viņas ģiemnei par braucienu uz MC kvadrātā, kur pamielojos ar varži kājiņām, bizoņa gaļu un klabrčūskas zupu. ēdu to klabrčūskas gaļu un jāsaka, ka tā bija uz mata kā vistas gaļa, tiaki asakas(čūskas ribas?) pa vidam. Tā zupa dikten spēcīga bija. Bizoņa gaļu pasneidza jēlu, bet varžu kājiņas tādas... nu nemaķu nodefinēt. Īsti pie sirds negāja, bet ēst var. Un tam visam klāt it kā naca asiņainā mērija, kuru nedzēru gan.

Mēs dzerot tēju pamanījām kādu vīru. Ar taisnu muguru, ļot ļoti taisnu,t āds ļoti akurāts, izskatījās. Ar bezmaz stingu sejas izteiksmi. Kā manekens. Melnā uzvalkā ar tariņu. Viņš izskatījās dīvains, jocīgs, neiederējās tur. Izrasiīja smaidu(?). Nezinu. Tomēr pēc tammēs ivņu redzējām vēlreiz - šoreiz viņš tur iederējās.. Izrādās - šis vīrs spēlē klavieres vienā no telpām (hallē?). Un pie klavierēm, tai mūzikas vidē un vispār kopumā viņš piestāvēja. Patiesīa, kā no nas gleznas izkāpis būtu.

Un šodien tā ļoi atkal izjutu to, ka par daudz runāju. Ka esmu pārāk negatīva (tieša?) vai tieša (negatīva?). Taisnība jau ir, ka cilvēkiem vairāk prieka jādod, nevis jāmeklē, kur tiem piesieties. Šodien izteitki pamanīju šo savu it kā objektivitāti, kas laikam pārvēršas nevajdzīgā kritikā. Bet no otras puses: vai man tiešām būtu jāslavā un jāsaka galimi tikai tāpēc, lai cilvēks justos labi vai arī tāpēc, ka cilvēks ir druags? Ja jau ir draugs, tad it ka'nevajdzētu uztver vārdus kā apvainojumu vai nenoveerteejumu, jo - ja jau reiz kāds ir kādam draugs, tad tā ir izvēle un apstiprinājums pats par sevi, kašis cilvēks ir llabs! Kaut gan tas jau nav rādītājs, bet begribās ieslīgt tagad definējumu filozofijās.

Un es laikam staigāšu šoziem ar pliku galvu, jo cepuru ir pārāk daudz, lai izvēlētos vienu. Turklāt ziema jau iet uz beigām (jā?).