Izkropļoti. ierāvušies. galvas šallēs ietinuši, cepures pār acīm pārvilkuši.
kad vēro simtiem acu grūti, grūti elpot
pārāk daudz lomu šo acu dēļ, bet nerēķināties arī nevar. sākusies lielā dzīve, kad tevi vērtē. un no šī vērtējuma atkarīgs daudz kas. Tāpēc grūti, jo iekšā joprjām tas pieneņbērns, kas grib patoiekt skaļi ko domā, sasist kādu kristāla vāzi tā, lai dzird stikla šķindoņu,kas asociētos ar iekšējā saspringuma uzsprāgšanu unt ad iestātots klusums. bet nevar. nevar. VAR! bet laktiņas. pakļaujos. dumas, ka tā. bet tā ir. vispirms sasniegsu atzīmi,kad varēš būt tā, ka vajag. tagad jābūt tā kā pa vidam.

vizuālajā salīdzinājumu redzu dzeloņdrāti sirdī. tādu pajukušu dzeloņdrāšu žogu, kuram cauri spraucas zpilgti zaļa pavasara zālīte un kaut kādas dzeltenes puķītes. Iekšā ir kā brāzmaisn vējš un debesis viskrāsainākajās krāsās. bet man vārdi nenāk laukā. Es lasu pagājības tekstus un bail tā rakstīt atkal. streotipi, aizliegumi, vērtējumi,a cis. tas viss sēž, tikai kā uz nāvi nottiesāts. un vēl šķiet, ka nedrīkst. nedrīkst laist vaļā. jo neavr staigāt pa dzīvi ar tādu sirdi. varēt jau var, bet pārāk daudz emociju. pārāk. un ja viņām ļauj vēlizlikties skaļi, tad ir par grūtu. jeb varbūt tās sieniņas ir tāpēc, ka ir pārāk jeb bija pārāk grūti?

gribētos mācēt izpaust emocijas bez vārdiem. mūzikā, gleznā? neprotu. žēl.