Viņš visu laiku ēd un ****. Mna leikas, ka par daudz. Un vēl visu laiku raustās purniņš. Varbūt viņam neiroze piemetusies ar pārvākšanos?

bet vispār īsumā situācja ir tāda: kur iet, tur kakiņas. kur iet, tur kakiņas.

bet jautri: kā viņš iet pa grīdu: viņam slīd ar adziņiem un pašam bik bail no radītās skaņas. Kad sabšitas tad visas četras pa gaisu un steidzīgi mēģina nokļūt uz paklājiņa un tad a rslaidu lēcienu - gultā. Par savu māju ir pilnībā aizmirsis. Visu laiku dzīvojas pa gultu.

Un vēl - viņs ir ļoti gudrs! Sakiet, ko gribiet... vaardu sakot man pei gultas ir mazs plauktiņš uz kura atrodas mazs mākslīgasi puķpods ar visām lapiņām un ziediem. Viņam noteitki viņu vajag pagrauzt un tā. Kamēr es uz viņu neskatos, viņs tai puķei klāt neiet. Līdzko es aizgreižos vai akuko citu daru, tā pieļepato klāt un cnešas aizsneigt lapiņas. Pietiek manšādā vrīdī uzmest viānm skatu un viņam to pamanīt, kā uzreiz no plautka ir prom! Sākumā domāju - sagadīsānās. bet tik daudz jau nu to sagadīšanos arī nevar būt :) vaardu sakot šitas pundurtrusis nemaz nav dumjš - bet ir viltīgs :)

un vēl - vecāmāte ir stāvā sajūsmā. Nāk tik ar viņu bužināties un ziskatās, ka jamam tas viss tīri labi patīk. Tikko iedevām kāposat lapu - baigi jancīgi skatīties, kā viņš tā pa maziem maziem kumosiņiem, bet ātrā tempa ēd :))

ummm, viān vārds ir Depo. Stilīgi, ne? Pundurtrusīšiem vārdiņam jābūt vēlams no 2 zilbēm un pēdējai zilbei jābeidzas ar "o". Bet, ko lai nu dara - Depo ir kļuvis par Žani (Žanīti). Vecaimātei tīri nejauši paspruak šis vārds viņu bužinot un viss. palika :) Tik tā vien gribaš zaķēnu saukt. It kā jau saportu, vārds iedots cits, bet varbūt tomēr....