man tas takal kaut kā neliekas depresīvs muzons. drīzāk tāds mierīgs un tāds... aaa, nu karoč vismaz šobrīd un tagad man tas itin nemaz nešķiet depresīvs. Drīzāk gribas izplest rokas kā spārnus un griezties zem dārza ābelēm (man dārza, manas ābeles, mana zaļā zāle un debesis) krītošajām rudens lapām,gribas lēkāt pa mitro zāli un skriet pakaļ draiskulīgi noskaņotajai Šērai (suns man te tāds).
pēc mirļa atkal sēdēt zālē un rāmi lūkoties mākoņos, domājot, kā man tak ir paveicies ar to dzīvi.

//padoms - ne vienmēr vajag klausīties dziesmu vāŗdus. Tie mēdz ĻOTI daudz ko sabojāt no noskaņas. Es šai dziesmai nekad neesnu dzirdējusi vāŗdus un tā man vienkāŗši guva atbalsi sirdī. tikai tagad kad tu tā pateici un jā - vāŗdi nav īpaši priecīgi. bet es tos nedzirdu.To gan laikamvajag mācēt:))
Vienmēr esmu domājusi, ka mūzikai ir jāuzrunā sirdi,ne vārdiem.