Vispār esmu miermīlīga palikusi :) vakarā gatavojot vakariņas itin bieži iedomājos, kā agrāk viskauko darīju, skrēju un trakoju. tagad jūtos kā nobriedusi māmuļa ar smagu dzīvespieredzi pelcos. Beidzot jūtos pati. varoša un daroša. Nevis pa kaktiem lēkājoša. Bet varbūt tas mna tikai tāds - mirkļa klusums. Tad jau manīs :)
Ik pa laikam sanāk uzņemt informāciju par to, ko tā laika personāži dara tagad. Dažreiz apzināti eju viņu journalos, dažreiz pilnīgi nesaistītā viedā līd zmanīm nonāk kādas informācijas drupačas. Un es jūtos kā tāds skatītājs kinozālē, kur šie personāži dzīvo. ja tā padomā, cik gan daudz kas nav noticis, izveidojies un nosprādzis. Es sēžu savā dzīves stūrīti, jūtos labi, ēdu saldējumu un skatos, brīnos, ko šie tur ņemas. Neko jau neņemas. Dzīvo vien. Vienkārši tā sajūta, ka es viņus pazīstu, bet viņi ir aizpeldējuši no manis prom. ( un te nu es atceros
Ja minēju, ka par atsevišķiem personāžiem ir mainījies veidoklis, tad jāsaka, ka tikai par vienu tas ir mainījies pozitīvā virzienā. Un šis pats personāžs man ir arī mazlietiņ žēl. Varbūt, ka pat mans viedoklsi nebūt nav mainījies. Vienkārši man kā cilvēkam, visu laiku biju grūti atklāti un draudzīgi izturēties, pieņemot šo personu tādu, kāda tā ir, tīri personīgu iemeslu dēļ. Jo sāpēja, jo daudz kas nesakrīt ar manām vērtībām. Šī persona veinā ziņā ir tik līdzīga, bet tajā pašā laikā tik grūti pieņemama tās dzīvesveida dēļ. varbūt tāpēc vislaik iekšēji cīnījos par saviem uzskatiem pret cilvēku. Turkla't šis cilvēks man atgādina sāpes. ;/
No vienas puses - kāda tam visam nozīme, no otras puses man ir interesanti. Internets sniedz daudz. Un man pirmo reizi mūžā sanāk zināt par citu cilvēku vispārīgajām dzīves iezīmēm, neskatoties uz to, ka viņi vairs nav manā dzīvē.