Ķā tikko rakstīju komentārā:
"Es tagad izstaigājos pa āru, aizgāju pie E., izraudāju visus viņa kabatslakatus (nezinu, ko jams padomāja, bet man palika vieglāk), tā teikt izliku negācijas un tagad jūtos atkal karotāja. Gan jau pienāks labāki laiki.
Darīt man ko apkārt ir, cilvēki arī, idejas arī. Viss ir labi, tikai naudas trūkst. Un ir tik sasodīti stulbi, ka šis faktors var tik drausmīgi iedragāt cilvēka pašapziņu un domas. Bet viss būs labi. Tikai laiku pa laikam jāizraud ārā sakrājusies spriedze.
Galvenais, lai cik tas nodrāzti arī neskanētu, ir novērtēt to, kas mums ir. Novērtēt sajūtas, mīlestību un siltumu, kas ir ap mums. Un es esmu priecīga, ka visā šajā nejaukajā putrā man ir mīlošs bērns, kurš ar mazajām roķelēm mani apskauj un silda. Būs mums visiem labi."
Rīt ir divas tikšanās. Viena saistībā ar jauno SIF projektu, kuru rakstīsim. Ja tas izies cauri, to apstiprinās tik jūnijā, tātad nauda tik ar vasaras sākumu. bet ja neizies cauri, tad tas darbs ko tulīt vismaz 1-2 nedēļu garumā pamatīgi ieliksim būs bijis pa tukši. Man kārtējo reizi. bet jādomā pozitīvi.
Un otra tikšanās ir saistīta ar manu lepnumu un kaunu :) šodien pārkāpu sev pāri, lai piedāvātos darbam vietā, kur jau reiz mēģināju un nesaņēmu NĒ, bet nesaņēmu arī JĀ, kaut kas izvairīgs bija. bet man patīk tā vieta un es reāli redzu, ka man ir tur ko darīt, ka viņiem tas ir vajadzīgs, ka es varu labi papildināt un uzlabot atsevišķu viņu darbības nišu.
bet, vai tā domā arī vadītājs? Nu nez, tikties piekrita, lai arī bija piesardzīgs un rezervēts, es pat teiktu aizdomīgs. Pilnīgi pieļauju, ka piekrita ar mani tikties pieklājības pēc. tad redzēsim, kas sanāks.
Katrā ziņā enerģija un laiks, ko es veltu, lai tiktu ārā no šīs putras, ir liels. Un tieši tāpēc arī ir šī izmisuma un panikas sajūta, ka nekas diži nemainās. un bezcerīgums lavās tik klāt arvien tuvāk un tuvāk... un bieži ir jāsaņemas, lai atkal kaut ko mēģinātu...
"Es tagad izstaigājos pa āru, aizgāju pie E., izraudāju visus viņa kabatslakatus (nezinu, ko jams padomāja, bet man palika vieglāk), tā teikt izliku negācijas un tagad jūtos atkal karotāja. Gan jau pienāks labāki laiki.
Darīt man ko apkārt ir, cilvēki arī, idejas arī. Viss ir labi, tikai naudas trūkst. Un ir tik sasodīti stulbi, ka šis faktors var tik drausmīgi iedragāt cilvēka pašapziņu un domas. Bet viss būs labi. Tikai laiku pa laikam jāizraud ārā sakrājusies spriedze.
Galvenais, lai cik tas nodrāzti arī neskanētu, ir novērtēt to, kas mums ir. Novērtēt sajūtas, mīlestību un siltumu, kas ir ap mums. Un es esmu priecīga, ka visā šajā nejaukajā putrā man ir mīlošs bērns, kurš ar mazajām roķelēm mani apskauj un silda. Būs mums visiem labi."
Rīt ir divas tikšanās. Viena saistībā ar jauno SIF projektu, kuru rakstīsim. Ja tas izies cauri, to apstiprinās tik jūnijā, tātad nauda tik ar vasaras sākumu. bet ja neizies cauri, tad tas darbs ko tulīt vismaz 1-2 nedēļu garumā pamatīgi ieliksim būs bijis pa tukši. Man kārtējo reizi. bet jādomā pozitīvi.
Un otra tikšanās ir saistīta ar manu lepnumu un kaunu :) šodien pārkāpu sev pāri, lai piedāvātos darbam vietā, kur jau reiz mēģināju un nesaņēmu NĒ, bet nesaņēmu arī JĀ, kaut kas izvairīgs bija. bet man patīk tā vieta un es reāli redzu, ka man ir tur ko darīt, ka viņiem tas ir vajadzīgs, ka es varu labi papildināt un uzlabot atsevišķu viņu darbības nišu.
bet, vai tā domā arī vadītājs? Nu nez, tikties piekrita, lai arī bija piesardzīgs un rezervēts, es pat teiktu aizdomīgs. Pilnīgi pieļauju, ka piekrita ar mani tikties pieklājības pēc. tad redzēsim, kas sanāks.
Katrā ziņā enerģija un laiks, ko es veltu, lai tiktu ārā no šīs putras, ir liels. Un tieši tāpēc arī ir šī izmisuma un panikas sajūta, ka nekas diži nemainās. un bezcerīgums lavās tik klāt arvien tuvāk un tuvāk... un bieži ir jāsaņemas, lai atkal kaut ko mēģinātu...
Iepēdo...