nejūtos labi. arī domas, ne tās, ko vajag, lien ap galvu.

kārtojot papīrus, uzdūros sen, sen, pirms 5 gadiem rakstītai emociju lapiņai. Nemaz nelasīju visu. Tāda es vairs neesmu. Tik ļoti sevi ārdoša, ar tieksmi uz upurlomu un sāpēm.

Pat, ja tagad ir brīžiem bail, brīžiem nepārliecinātība un nespēks, tas ir savādāks. Jūtos spēcīgāka un, kas ir pats svarīgākais, neskatos uz visu tik fatāli, nemēģinu tik ļoti pieķerties kā dadzis un nav tik izmisīgas sajūtas, ka nepieciešamas mājas, mīlestība, nav tāda tukšuma krūtīs. Ir cita sapratne, pareizāk sakot esmu nonākusi pie citas šķautnes. Ir šāds laiks, vēlāk būs cits laiks. Tagad ir vienas aktualitātes, vēlāk būs citas. Nav jāpieķeras ar nagiem un asinīm visam, kas mīļš un tuvs, jo arī vēlāk kas tāds būs. Ja ne esošās sajūtas, tad citas. Tukša vieta nepaliek. It visās nozīmēs, it visās jomās. ļaut plūst dzīvei. Pareizajos brīžos ievilkt airus laivā un pareizajos airēt. Lai sajustu, jāatslābinās.

Esmu kļuvusi brīvāk elpojoša.