Nu ko, vakar uzņēmu savu pirmo couchsurfing viesi - francūzi, kurš nu jau pāris gadus dzīvo Minskā. Nu forši, patiesībā.
Sev par patīkamu pārsteigumu secināju, ka saprotu teju visu, ko viņš stāstīja, ieskaitot kadas graµatas revjū. Vot, uzmnanības un prasmes pietrūka, lai pilnībā izprastu viņa stāstu par Lietuvas seno vēsturi, a visādi citādi - ok. pati gan putrojos ar to angļu valodas gramatiku un vajadzīgajā brīdī īstie vārdi ar aizmirstas, bet komunikācija bija pat daudz labāka, kā varēju domāt. bet daudz jau kas atkarīgs no otra cilvēka. Un ar viņu viss bija/ ir baigi ok. Tāds atvērtais cilvēks. Ceļo tagad pa Baltijas valstīm ar velosipēdu. Dzimis, audzis Francijā, taču studiju laikā bija nokļuvis Baltkrievijā un iemīlējis šo zemi. Kadu laiku tur nelegāli strādājis. Interesantus stāstus par vīna importa nesmukāmizdarībām stāstīja, jo kādu brīdi strādājis uzņēmumā, kas Baltkrievijā importē viņus no Francijas. No uzņēmuma palūdza viņu aiziet, vai arī palīdzēt aiziet ar KGB, jo šis sāka protestēt pret biznesa metodēm... Tad satika un iemīlējās tagadējā sievā un tā nu nostabilizējies ar legālu darbu Minskā, dara interesantas lietas. Vārdu sakot, jauks un atvērts cilvēks.

Pēc vakariņām pats pieteicās mazgāt traukus. Iedzērām tēju no manas siltumnīcas kaņepes, uzēdām Beļģu šokolādi (viņš bija tiešām pārsteigts, ka izdevies to uziet mūsu RIMI. Šo šokolādi nevarot nopirkt, ne Minskā, ne Lietuvā) un tad atstāju viņu gatavoties miegam, pati dodoties pie E., lai no rīta dotos uz Rīgu pakaļ Laurai. Domāts bija, ka Rīgas brauciens būs riktīgi sasteigts, jo E. nebija laika pa Rīgu dzīvoties, taču viss galu galā, jau atpakaļceļā izvērtās savādāk - rezultātā vēl Tukumā iebraucām makšķernieku/ laivu veikala meklējumos,jo tai steigā Rīgā nepaspējām to izdarīt. E. iegādājies sev piepūšamo laivu un nu tā kā enkurs tai nepieciešams. A Tukumā nekā nebija. Toties izbraukājām manas bērnības vietas. Ezers tā aizaudzis, ieliņas tik mazas, mežā krūmi tik lieli izauguši... tā tik tiešām ir pagātne.