Jūtos kā atvaļinājumā. Saistībā ar Lauras klepu, uz bērnu dārzu viņu nevedu (pat ja nebūtu klepus, iespējams, nevestu tāpat - ārā ir brīnišķīgs laiks!), ceļamies ap 10:00. Saule spīd, silts, ārā ziedi un viss ir vienkārši brī-ni-šķī-gi!
Uzvārām mūsu rīta putru, paēdam, pabraukājam ar ritenīti, veicam rīta ieprikšanās, ja vajag, kaut ko pa sētu, pusdienslaiks, viss tik mierīgi un plūstoši, ka prieks.

šodien sēdēju karstajā saulē un vēru brālim rotas.
Brāļa draudzenes ģimene jau gadiem nodarbojas ar rotu izgatavošanu un pārdošanu no akmeņiem - tur upes/jūras pērles, koraļļi, mēnesakmeņi un kas tik vēl ne. Braukā pa gadatirgiem latvijā un tuvējās arzemēs un tā... Vārdu sakot, nu jau labu laiku, brālis ar draudzeni ņem izejmateriālu no senčiem, paši gatavo rota sun paši brauc uz gadatirgiem ar. Viss jau jauki, pircēji ir un tā, bet apnīk jau tās krelles, rokassprādzes un auskarus taisīt (tā sistēma jau ir atstrādāta un vairaķ tāds monotons vēršanas un salikšanas darbs). Tad nu brālis man palūdza palīdzēt. Biju te Rīgā, apguvu tehniku, savācu akmeņus un darba rīkus un tad nu praktizējos.

Tātad sēžu karstā saulē, kājas izstiepusi uz krēsla, un lēnā garā baudu vēršanas procesu (man jau tas viss jauns un interesants). Šķiet, šodien būšu nedaudz par daudz saulē sēdējusi, āda tā kā karsta (bet apsvilusi vēl nav). Blakus ķiršu sulas dzēriens ar ledu, fonā rādziņš un bezvējšs... un acis varu mielot uz savām vasaras puķēm. Pati nesaprotu, kur tam visam nauda gadījās, bet man visa mājas priekša vienos ziedos jau. Kādi 10-12 vasaras puķpodi. Laura forīs guļ pusdienslaiku un viss ir tā, kā vajag!!!

Vakarpusē piebrauc E., salabo Lauras ritenītim pieliekamos ritenīšus, t.i., nomainīja skrūves, salik auzgriežņus vai ko tur, lai tie ritenīši labāk turas klāt ritenim un nekrīt pie spēcīgākiem satricinājumiem nost.

tā kā mūspusē tās ielas nav diezko līdzenas, viens no pieliekamajiem ritenīšiem sprūk vaļā no sava stiprinājuma, ja gadās tā pamatīgāk iebraukt kādā bedrē un sasvērties uz konkrēto atbalsta ritenīti. Nu un tad izmūk ārā skrūve, kas to tur pie riteņa. Šodien ar - braucām uz tirgu, Laura iebrauc tādā slīpā, paasā bedrē un ta spieliekamasi ritenītis nokrīt. labi, ka tirgus nebija tālu, tur palūdzu vīrieškārtas cilvēkam, kurš izskatījās derīgs manam nolūkam, vai nav 10 izmēra atslēdziņas, ar ko to skrūvi piestiprināt atpakaļ. Bija, piestiprināja un vēl par vīru man pieteicās :)

Un tad devāmies meklēt mistisko pamesto karjeru, kurā esot jauka peldvieta. Par to E. darba biedrs esot stāstījis pāris agdus atapkaļ. Šķita, tur varētu būt vēl siltāks ūdens + vēl meklēšanas piedzīvojums (bāc, es gribu geocaching!). karjeru atradām, bet peldvietas tur vairs nav. Kā pastāstīja tuvējo māju sieva, kādreiz tiešām esot varēts tur peldēties, bet tad tur pārrakts un ūdens aizplūdis. Palikusi tik tāda sekla plančka (a bet smuka plaņčka, skatīt bildes :) ) Tā nu meklēšanas piedzīvojums beidzās un braucām vien uz Lejaslabiņām. Ūdens joprojām silts. Es trenēju sevi un peldu šķērsām pāri vienam ezera stūrim. Pārpeldos, noplūcu pienenes, uztiasīju tām skaistās kājiņas (saplēš strēmelītēs pienenes kājiņu un iemērc ūdenī) un nolēmu tiešī šīs pienenes nogādāt Laurai, kas mūs gaidīja otrā krastā :) Jāteic, ka diez kas nav, peldēt un ar tām pienenēm vēl krāmēties :)

Ai, man ir jauki, jauki, jauki. Pa lielam nekas jau nav kļuvis savādāks, bet man ir viegli un jauki. Kā man šī saule patīk! Viņa man dod spēku un enerģiju!

Tātad te bildes:
šī ir no tā pamestā karjera

( pārējās )