Šodien, gaidot Lauru pie dejošanas, ievēroju vīrieti. Es teiktu, emocionāli nogurušu. It kā pelēku, bet tomēr ar tādu dziļu enerģiju strāvojošu. Sanēsātas drēbes, noslēgti, pat nedaudz drūmi un, es pat teiktu, dziļi vaibsti. Viņš sēdēja man mazliet iepretim, telpā bija krēsla un es neredzēju viņa acis. Bet lielākoties tās arī bija nodurtas. Ieplestas kājas, uz kuru ceļiem atbalstītas, elkoņos saliektas rokas, skatiens grīdā. Un vienā brīdī, kad viņš sakustējās, lai uz neērtā beņķīša iekārtotos ērtāk, es raupajajā, brūni iedegušajā rokā, pamanīju zelta stīpiņu - laulības gredzenu. Tas mani tā ietekmēja, ka man šķita -viņa roka ir vienīgā pa īstam īstā un nozīmīgā lieta telpā.
Jāteic, ka fonā mums skanēja ģitārstudijas jauniešu koncerta mēģinājums. Sulīgi akordi un spēcīgas balsis. Viss stāvs vibrēja melodijā un viņi mums spēlēja tieši līdzās (mēs visi tādā kā foajē sēdējām). Un es paralēli visam tam domāju par jūtām un mīlestību, par mūžīgo tiekšanos pēc tām, par to, cik daudz vai dažreiz maz vajag, lai dvēsele starotu, lai celtos augšup un justos mīlēta, būtu tādu visaptverošu siltuma, paļāvības un miera sajūtu baudoša. Un tad šī zelta stīpiņa sastrādātajā rokā. Tas šķita tik aizkustinoši, trausli un svarīgi. Pati esmu teikusi, esmu dzirdējusi no citiem, ka nav jau svarīgs juridiskais divu cilvēku mīlestības apliecinājums, ne jau tie papīri un gredzeni, ko spēj darīt. Jā, bet dažbrīd šāds apliecinājums spēj aizķert, spēj mierināt, spēj dot spēku un, kā šoreiz, dot arī mīlestības sajūtu citiem.
Un tā nu es tur sēdēju un jutos. Man tā gribas mīlestībā peldēt. Tādā īstā, dziļā un tīrā. Tik spēcīgā, kuru, varbūt, nekad līdz galam nemaz nevar izbaudīt, tikai mūžīgi tuvoties. Milzīgā un visaptverošā.
Manī, kad sev ļauju par to domāt un ļaujos, mēdz būs atskārsme no šīs mīlestības. Man šķiet, ka es visa tajā peldu un viss ap mani viļņo no tā, bet kaut kā nekad nevar pa īstam to aizķert, noķert, tikai tādā kā intuitīvā līmenī nojaust. Sapņa sajūta. Un, kas traucē to pieņemt, kā nereālu vīziju, ir pieskārieni šīm sajūtām, kurus esmu savā dzīvē baudījusi. Bet tie ir tikai pieskārieni. Es gribu to visu dzert un reibt.
Līdz šīm man ir licies, ka tam jānotiek saskarē, ietekmējoties, papildinoties no otra cilvēka/ar otra cilvēka palīdzību. Tur tā sēžot un jūtoties, sapratu, ka man jāspēj pašai sev šīs sajūtas radīt un noķert. Bet tas jau, manuprāt, nedaudz tā kā velk uz kaut kādu nepieskaitāmību. Bet gan jau ir vidusceļi. Dzīvot, jūtot ap sevi mīlestību. Beznosacījuma un visaptverošu, visuresošu. Tas būtu skaisti, taču tas diez vai man ir pa spēkam. Galu galā esmu arī cilvēks un man gribas tīri egoistisku apmierinājumu, dot un saņemt no otra.
Ak, šie skaistie vārdi - mīlēt un būt mīlētam :) Jā, joprojām.