Tāpat kā iepriekš, arī šis ir rakstīts vienā elpas vilcienā, lecot un pārlecot tēmām, ļaujot vārdiem plūst.


ja tu saki, ka esi īsts,
tad es saku - no kā tu baidies?
ja tu saki - baiļu nav
tad es saku - tu melo
ja tu melo,
vai tu esi īsts?
ja tu nemelo - vai tu dzīvo?

tu proti tā mierīgi smaidīt? Nu, tā, lai lūpas savelkas tik nemanāmi mazdrusciņ, ka smaidu vieglāk nojaust, nekā redzēt?
tad man šķiet - tava dvēsele smaida. Tas piepilda mani.

es gribu tavās acis smieklu krunciņas manīt. Ne redzēt, manīt. tikko jaušami, ar lūpu kaktiņu sajust.

vai tev dažbrīd arī šķiet, ka valoda ir par smagu un skarbu? Gribas plūst un mainīties, nerunājot, bet peldot. no sajūtu mākoņa, no sajūtu stara un staru, veidojot salas un saliņas, veidojot jūtu okeānus un intuīcijas bākas. un starp visu to pazaudēties?

kad sirds ir pilna, tā plūst. tā viļņojas, ceļas un grimst, tā rauj līdzi un runā, kliedz un čukst. Viss ir tevī. tavu jūtu plašumos. visums ir jūtu bezgalīgums, kas atbalsojas mūsu pirkstu galos, nervu šūnās un stiegrās, uzbudinātās elsās un izlocītos ķermeņos..

sviedru lāsi varu notraust tev no kakla, no kakla bedrītes un varu iezīsties lūpām virs tava atslēgas kaula, noslidināt roku līdz augšstilbu iekšpusei un pieskarties tā, lai tava elpa iecērtas man ausīs. Es varu tevi gribēt un tu vari gribēt mani, taču nebūs tam nozīmes, ja nebūs dvēseles. Dvēseles lido un savijas, ķermeņi lokās un pakļaujas, valda un cērt nagus, kož un svīst un maigi iztukšojas... Kur ir tava dvēsele, tad...?

es jau neesmu pazududsi tikai tāpēc, ka esmu pieaugusi
es jau nevaru tēlot tikai tāpēc, ka esmu pieaugusi
es tepat sev esmu