es laikam gribu ārēju blogu, ārējiem ierasktiem.
Ciba priekš manis ir nedaudz intīms pasākums. no tras puse s- varbūt vienkārši jāraksta digitālā dienasgrāmata ta'm lietām, kuras gribas aprakstīt, bet negribas gluži visai pasaulei kā uz delnas likt?
Ciba ir mana paŗomu vieta, vieta, kur izlikt sakrajušās lietas un paš-pārdomas.
Šim konkrētajam žurnālam ir sava aura, es noteitki no šejienes aiziet nevarētu, tikai pauzes sataisīt :) taču man prasās vēl kas. Nezinu tik, kā ar tā vēl kā aizpildījumu būtu, bet nu...

ā, un vēl.
es atkal peldos sajūtās.
ierosinātājs: biju uz kino. uz Tima Bērtona Alisi Brīnumzemē.
Tas bija kaut kas negaidīts un nedaudz jumtu raujošs. Es nezinu, kas tieši, bet filmas laikā mani arvien vairāk un vairāk pārņēma savā varā sajūtas. Kņudoņa pakrūtē, dvēseles laušanās arā, grimšana dūnu spilvenos... Un vēl pēc filmas, stāvu ārā, un sajūta tik sireāli nereāla.
Līdzīgs efekts kā ar Krēslas filmu, tikai citā virzienā. E. teic, tā esot sapņa sajūta. Nezinu, kāda, bet sasodīti netverama un sireāla. kā pa mākoņiem staigājot.

un, pirms devāmies uz filmu, E. teicās, ka dzirdējis viedokli par filmu, ka pēc tās esot pesimistiska pēcgarša. pesimisms, drūmums, šizīgums? kurā vietā? Tai filmai vienkārši ir jāļaujas.

Jā! ta svarbūt ir īstais apzīmējums - es ieplūdu tur, saplūdu, ļāvos ievilkties :)
Taču, nejauciet, es nestāstu par sižetu vai dialogiem, tas ir netveramais, kas no filmas strāvoja. man uztveramā veidā.