vispār esmu vīlusies. es domāju, ka man šodien muskulīši sāpēs. a nekā nebija! Plecu muskuļos ir tāda neliela smeldze, bet tā ir tik pat liela, kā uzreiz pēc treniņa. A es jau tā sadarīju bik vairāk, kā man ieteica.
Jā, trenažieri nav ļoti jautra padarīšana, taču savu odziņu tajā visā var atrast. Pirmkārt tā vienaptība. Lab, šoreiz man treneris visur bij pie sāniem, lai paskaidrotu, kam tas un kam šitas verķis domāts + ierādītu nākamo vingrojumu, izskaidrotu secību un pieregulētu vēlamo svaru. tagad zinu, ka man vidēji nepieciešams 10-15kg svars (kā nu uz kura trenažiera). man domāt, ka es gana ātri pāriešu uz 15 - 20kg svaru. Jo šur un tur tie 10kg šķiet tik viegli, tik viegli... no otras puses, līdzko vingrojumu sāk izpildīt pareizi, slodzīti uzreiz jūt. Taisīt uzrāvienus nav nekāda māksla :)
Pa visu lielo zāli tusējās vēl tikai viens puskails onka, kurš ik pa brīdi pārliecinājās par savu muskuļmasu spoguļsienās. Treneris ar jau nemaz nav uzkačājies. Man nepatīk tādi mužiki. Drusku nedabiski izskatās. Nu tas, tā. Man vairāk nepatīk, ka viņiem šausmīgi patīk tie lielie muskuļi. Bet ne jau tie ir mani vīrieši.
ā, un šis otrs vīrietis makten draudzīgs izrādījās. Ik pa brīdim pienāk, pakometē, dod padomu, kaut ko iesaka. Nu patīkami jau. Ceru tik, ka tie tādi tiešām draudzīgi padomi. Viņam ar esot meita, kurai 19 gadu (es gan palaboju, ka man jau 25. pēc tam domāju - varēja tak viņam ļaut domāt, ko grib), ar mani viss esot kārtībā un viss savas vietās :D Radās sajūta, ka viņaprāt uz zāli dodas, ja kaut kas nav kārtībā, vai? Jeb ir kaut kāds stereotips, kuru es vēl lāga nezinu.
Kad treneris man visu bija jau zirādījis, izstāstījis un kopīgi izdarbojusīes, vēl pāris minūtes padarbojos savā nodabā. Un man šķita, ka viņi abi par mani turpina runāt. Ne tik daudz, cik par mani kā personu, kā par piemēru. Man šķiet, kaut kas no sērijas - redz, cik grūti dabūt normālus cilvēkus uz sporta zāli, kā piem, šito meiteni. Neviens jau negrib.. lāga nevarēja ne dzirdēt, ne saprast, bet to, ka runā par mani, to varēja just. Bet varbūt kaut ko pārpratu.
Garderobe forša. plaša, siltā grīda. Foršas dušas un ūdens! Jā, jā - ūdens foršs! :) āda tik ļoti maiga pēc tā bij. Man mājās, manuprāt, āda tik maiga pēc dušas/vannas nepaliek. Kaut gan, ej nu sazin, esmu pasākusi visādas ūdesbumbas un sālsvannas izmantot, varbūt āda man uzreiz kļūst tāda maiga un mīksta, līdzko reaģē ar ūdeni :)
vienvārdsakot, paturpināšu. Ir gana interesanti. Un tie paši trenažieri. Iesildīšanos sāku ar to skrejošo lentu, pa kuru jābizo līdz. Pēc tam man zeme šilierējās zem kājām :D tur jau visādi blaksuefekti sākas :D
Ok, jāiet iekurināt.
Jā, trenažieri nav ļoti jautra padarīšana, taču savu odziņu tajā visā var atrast. Pirmkārt tā vienaptība. Lab, šoreiz man treneris visur bij pie sāniem, lai paskaidrotu, kam tas un kam šitas verķis domāts + ierādītu nākamo vingrojumu, izskaidrotu secību un pieregulētu vēlamo svaru. tagad zinu, ka man vidēji nepieciešams 10-15kg svars (kā nu uz kura trenažiera). man domāt, ka es gana ātri pāriešu uz 15 - 20kg svaru. Jo šur un tur tie 10kg šķiet tik viegli, tik viegli... no otras puses, līdzko vingrojumu sāk izpildīt pareizi, slodzīti uzreiz jūt. Taisīt uzrāvienus nav nekāda māksla :)
Pa visu lielo zāli tusējās vēl tikai viens puskails onka, kurš ik pa brīdi pārliecinājās par savu muskuļmasu spoguļsienās. Treneris ar jau nemaz nav uzkačājies. Man nepatīk tādi mužiki. Drusku nedabiski izskatās. Nu tas, tā. Man vairāk nepatīk, ka viņiem šausmīgi patīk tie lielie muskuļi. Bet ne jau tie ir mani vīrieši.
ā, un šis otrs vīrietis makten draudzīgs izrādījās. Ik pa brīdim pienāk, pakometē, dod padomu, kaut ko iesaka. Nu patīkami jau. Ceru tik, ka tie tādi tiešām draudzīgi padomi. Viņam ar esot meita, kurai 19 gadu (es gan palaboju, ka man jau 25. pēc tam domāju - varēja tak viņam ļaut domāt, ko grib), ar mani viss esot kārtībā un viss savas vietās :D Radās sajūta, ka viņaprāt uz zāli dodas, ja kaut kas nav kārtībā, vai? Jeb ir kaut kāds stereotips, kuru es vēl lāga nezinu.
Kad treneris man visu bija jau zirādījis, izstāstījis un kopīgi izdarbojusīes, vēl pāris minūtes padarbojos savā nodabā. Un man šķita, ka viņi abi par mani turpina runāt. Ne tik daudz, cik par mani kā personu, kā par piemēru. Man šķiet, kaut kas no sērijas - redz, cik grūti dabūt normālus cilvēkus uz sporta zāli, kā piem, šito meiteni. Neviens jau negrib.. lāga nevarēja ne dzirdēt, ne saprast, bet to, ka runā par mani, to varēja just. Bet varbūt kaut ko pārpratu.
Garderobe forša. plaša, siltā grīda. Foršas dušas un ūdens! Jā, jā - ūdens foršs! :) āda tik ļoti maiga pēc tā bij. Man mājās, manuprāt, āda tik maiga pēc dušas/vannas nepaliek. Kaut gan, ej nu sazin, esmu pasākusi visādas ūdesbumbas un sālsvannas izmantot, varbūt āda man uzreiz kļūst tāda maiga un mīksta, līdzko reaģē ar ūdeni :)
vienvārdsakot, paturpināšu. Ir gana interesanti. Un tie paši trenažieri. Iesildīšanos sāku ar to skrejošo lentu, pa kuru jābizo līdz. Pēc tam man zeme šilierējās zem kājām :D tur jau visādi blaksuefekti sākas :D
Ok, jāiet iekurināt.
Iepēdo...