Priekšniece bija manu darba portatīvo paņēmusi uz mājām. Kaut kādi tur steidzamie darbi, mājas dators esot pārāk apdzīvots, un tā tālāk...
Tagad skatos - uz desktopa kaut kādas video fails. Pavēru vaļā un tā arī noskatījos to visu filmu. "the boy in the striped pyjamas". Nu jā. patika. Tik beigās cīnījos sevī ar vēlmi patīt uz priekšu, lai redzētu - puika mirs, vai paspēs izglābt. teorētiski jau sapratu, ka viss velk uz to, ka viņam jāmirst, no otras puses manī ir iedzīts visai spēcīgs priekšstats, ka lielākā daļa filmu beidzas labi. No sērijas, kā teica bibliotekāre -cilvēki pārsvarā lasa romānus par mīlestību un detektīvus, tādus, kuros ir laimīgas beigas. Šeit nebija. Un beigu kadrs ar gāzes kameras durvīm un sakarināajiem apģērbiem uz pakaramajiem - par garu. piefiksēju, ka skatos no darba puses. Jā, ok emocionāli nobeidzam, lai skatītājam ir kur asaru notraust,ja tāda radusies, pārdomāt par visām cilvēces izpausmēm, vēsturi un nežēlību, kas mūsos pašos mīt, netaisnību, vai kas nu kuram nāk prātā (vai vienkārši nosusināt acis, lai, iedegoties gaismai, citi nemana, ka esi bijis saviļnots), bet es tomēr palieku pie tā, ka tas nobeigums bija par garu. vai arī vnk skatoties uz mazā ekraņa ar klusinātu skaņu es kaut ko neuztvēru.

A pirms tam pēdējā filma, ko līdz galam noskatījos bija jaunākais Bonda variants. Bet tur tik traki skrēja, leca, šāva un kāvās, ka es teju visu filmu nosaktījos, priecādamās par dinamisko montāžu un kadru salikumu. :)