vienvakar biju uz izsūtīto tikšanos. Cilvēki, kas bijuši Sibīrijā un atgriezušies. Tikšanās tika iesākta ar Dzintras Gekas jaunāko filmu no cikla "Sibīrijas bērni" - Igarka. Tajā stāsts ne par tieši izsūtīto likteņiem, bet to bērnu. jau par nākamo paaudzi,kuru bērnība sačakarēta. skaties filmu un ik pa laikam asaras jāslauka. Var manīt, ka to pašu dara arī pirms sēdošais vīrietis ar sirmu galvu, blakus sēdošā kundze un vēl un vēl...

Pēc filmas sanāca aprunāties ar to pašu sirmo kungu, kas pirms manis sēdēja. Izsūtīts. atgreizies. Optimsimsa pilns un vairākkārt uzsver, ka šos laikus aizmirst nedrīkst. Ka viņa paaudzes cilvēkiem ir jāstāsta un jāstāsta, lai nekas tāds nenotiktu vēlreiz. Protams, stāstīšana vien neko nepalīdzēs, bet jaunās paaudzes vērtību, notikumu apziņas veidošanā - gan. Jo tā jau ir, tie notikumi škiet jau tik tāli un nereāli. Man takš kompis, mobilais un lupatas, līzings un ceļazīme kabatā uz eiropas savienību. kāds man tur sakars ar kautkādiem raudulīgiem večiem? Vai, ne tā, mīļie?
un taisnība tai vienai kundzei, kura man teic, ka šis dzīves, vēstures posms jau ir aizmirstībai lemts, ka nevienam tas jau vairs neintersē...
un žēl, ka tā. Šie cilvēki, ši pauaudze vēl ir sarp mums, dzīvas piemiņas un liecinieki.
Skumji jau arī, ka šīs grāmtas - Sibīrijas bērni, ir tik šausmīgi dārgas. Jā, darbs to izveidē ielikts pamatīgs, bet cilvēki, kuri to ar savām liecībām, stāstiem radījuši, tās pat nopirkt nevar. Un parasts mirstīgais arī nē. Ekskluzīva manta.