vakar un šodien talsos bija rallijs. jauki.
man arī bija.
apmetu kūleni ar mašīnu, kurā bija gan bērns, gan draudzene.
braucu pa grants ceļu. braucu, nerēķinoties, ka tā ir grants. Ja godīgi, man pat ne uz mirkli prātā neienāca, ka TAS IR GRANTS CEĻŠ. Piesardzīgāka biju tikai pirms svešajiem līkumiem, tādēl, ka svešs ceļš, nevis, ka tas ir grants ceļš.
Rezultātā pēkšņi sanesa stūri. Tajā brīdī laiks ir relatīvs. Un relatīvi ilgi es mēģināju stūri savākt. Kādas 6 reizes nomētājos no vienas puses uz otru un tad nāca līkums. nekāds asais un tomēr tas izšķīra visu un stūre, kā gāja, tā aizgāja. Sapratu, ka braucu nost no ceļa. Sapratu, ka priekšā grāvis ar ūdeni. Paspēju nodomāt - tikai netrāpīt tur, tikai normāli apstāties. Pārlidojām pāri grāvim, pļava(?) ļoti dangaina, pilna izciļniem, acīmredzot nelīdzenās virsmas dēļ un ātruma dēļ mašīna, pārlidojot grāvim, apmeta kūleni un nokrita uz riteņiem. Pirmā doma - vai nebūs durvis iestrēgušas, vai tikšu klāt Laurai. Uzreiz sapratu, ka ar mani un draudzeni viss kārtībā. Druvis atverās. Otrā doma - vai Lauras pusē durvis varēs atvērt. varēja. Un tad bija apjukums, kad sagriezās galva - es atveru durvis, bet neredzu bērnu. Līva kaut ko teica, kā rezultātā es ieraudzīju - drošības siksna nebija noturējusi autokrēsliņu un Laura kā tāds bruņupucis zem savas mājas gulēja ar seju aizmugurējā sēdeklī. Izvilku ar visu krēslu laukā, prom no mašīnas, pļavā. uzreiz brauca garām cilvēki, kas turpmāk deva neatsveramu palīdzību - sameklēja taktoru, izvilka uato, iedeva evakuatora numuru, piedāvāja aizvest uz Talsiem. Taču vajadzēja sagaidīt evakuatoru.
Nevienam no mums nav ne skrambiņas. Absolūti nekā. Noveicās. Daudzējādi. Ieskaitot to, ka mašīna ir samērā viegli cietusi. man tikai tagad ir bail. Es nezinu, man šķiet, ka man nevajag braukt ar mašīnu. Kaut kā neiet tā lieta. Un, ja vien iedomājos, kas varēja notikt... es apzinātu nemaz nedomāju par to, nelaižu iekšā to sajūtu. saku sev, ka ir labi, viss ir labi un man no tā ir jāizdara secinājumi.
Noliet mani ar samazgām, ka es riskēju ar bērnu mašīnā, kā es varēju ko tādu pieļaut - pietaupiet. ne speciāli tas notika. es pati labi apzinos, kas notika un kas varēja notikt un ko tas viss nozīmē.
Vispār man dzīve nenormālā tempā iet uz priekšu, šausmīgi īsā laika periodā pārāk daudz kas notiek. Ja godīgi, man ir bail. Un bail man ir jau kādu laiku. ne no kā konkrēti, bet ar sajūtu, ka es eju gar kraujas malu un vajadzīga tikai viena nepareiza kustība, lai notiktu traģēdija. Un man ir aizplīvurota nojausma, ka tas viss nāk no manas iekšējās nestabilitātes, no pārdzīvotā, no vilšanās un cerībām, no tā visa, kas noticis pēdējo pusotru gadu, aa es iekšēji pārāk daudz esmu sevi sabradājusi un dzīve mani mēģina piespiest pie sienas, lai es attopos un sāku domāt, rūpēties par sevi. reāli šitas karuselis ir sācies ar novembri, kad jānis saslima ar meningītu un viss tikai turpinās. Pat tad, kad liekas, tālāk nav kur.
Varētu likties, ka šai avārijai vajadzētu pārtraukt šo sajūtu. Tas nav noticis. Vienlaicīgi ir sajūta, ka es ar Lauru iziešu cauri šim dzīves posmam, taču, ja visu izdarīšu pareizi. Es runāju kaut kādās mīklās, bet man ir šāda sajūta. un pēdējā laikā aizvien spēcīgāka. Ar sajūtu, ka drīz visam jābeidzas, jāiestājas mieram un stabilitātei.
man arī bija.
apmetu kūleni ar mašīnu, kurā bija gan bērns, gan draudzene.
braucu pa grants ceļu. braucu, nerēķinoties, ka tā ir grants. Ja godīgi, man pat ne uz mirkli prātā neienāca, ka TAS IR GRANTS CEĻŠ. Piesardzīgāka biju tikai pirms svešajiem līkumiem, tādēl, ka svešs ceļš, nevis, ka tas ir grants ceļš.
Rezultātā pēkšņi sanesa stūri. Tajā brīdī laiks ir relatīvs. Un relatīvi ilgi es mēģināju stūri savākt. Kādas 6 reizes nomētājos no vienas puses uz otru un tad nāca līkums. nekāds asais un tomēr tas izšķīra visu un stūre, kā gāja, tā aizgāja. Sapratu, ka braucu nost no ceļa. Sapratu, ka priekšā grāvis ar ūdeni. Paspēju nodomāt - tikai netrāpīt tur, tikai normāli apstāties. Pārlidojām pāri grāvim, pļava(?) ļoti dangaina, pilna izciļniem, acīmredzot nelīdzenās virsmas dēļ un ātruma dēļ mašīna, pārlidojot grāvim, apmeta kūleni un nokrita uz riteņiem. Pirmā doma - vai nebūs durvis iestrēgušas, vai tikšu klāt Laurai. Uzreiz sapratu, ka ar mani un draudzeni viss kārtībā. Druvis atverās. Otrā doma - vai Lauras pusē durvis varēs atvērt. varēja. Un tad bija apjukums, kad sagriezās galva - es atveru durvis, bet neredzu bērnu. Līva kaut ko teica, kā rezultātā es ieraudzīju - drošības siksna nebija noturējusi autokrēsliņu un Laura kā tāds bruņupucis zem savas mājas gulēja ar seju aizmugurējā sēdeklī. Izvilku ar visu krēslu laukā, prom no mašīnas, pļavā. uzreiz brauca garām cilvēki, kas turpmāk deva neatsveramu palīdzību - sameklēja taktoru, izvilka uato, iedeva evakuatora numuru, piedāvāja aizvest uz Talsiem. Taču vajadzēja sagaidīt evakuatoru.
Nevienam no mums nav ne skrambiņas. Absolūti nekā. Noveicās. Daudzējādi. Ieskaitot to, ka mašīna ir samērā viegli cietusi. man tikai tagad ir bail. Es nezinu, man šķiet, ka man nevajag braukt ar mašīnu. Kaut kā neiet tā lieta. Un, ja vien iedomājos, kas varēja notikt... es apzinātu nemaz nedomāju par to, nelaižu iekšā to sajūtu. saku sev, ka ir labi, viss ir labi un man no tā ir jāizdara secinājumi.
Noliet mani ar samazgām, ka es riskēju ar bērnu mašīnā, kā es varēju ko tādu pieļaut - pietaupiet. ne speciāli tas notika. es pati labi apzinos, kas notika un kas varēja notikt un ko tas viss nozīmē.
Vispār man dzīve nenormālā tempā iet uz priekšu, šausmīgi īsā laika periodā pārāk daudz kas notiek. Ja godīgi, man ir bail. Un bail man ir jau kādu laiku. ne no kā konkrēti, bet ar sajūtu, ka es eju gar kraujas malu un vajadzīga tikai viena nepareiza kustība, lai notiktu traģēdija. Un man ir aizplīvurota nojausma, ka tas viss nāk no manas iekšējās nestabilitātes, no pārdzīvotā, no vilšanās un cerībām, no tā visa, kas noticis pēdējo pusotru gadu, aa es iekšēji pārāk daudz esmu sevi sabradājusi un dzīve mani mēģina piespiest pie sienas, lai es attopos un sāku domāt, rūpēties par sevi. reāli šitas karuselis ir sācies ar novembri, kad jānis saslima ar meningītu un viss tikai turpinās. Pat tad, kad liekas, tālāk nav kur.
Varētu likties, ka šai avārijai vajadzētu pārtraukt šo sajūtu. Tas nav noticis. Vienlaicīgi ir sajūta, ka es ar Lauru iziešu cauri šim dzīves posmam, taču, ja visu izdarīšu pareizi. Es runāju kaut kādās mīklās, bet man ir šāda sajūta. un pēdējā laikā aizvien spēcīgāka. Ar sajūtu, ka drīz visam jābeidzas, jāiestājas mieram un stabilitātei.
6 pēdiņas | Iepēdo...