šīgada ziemassvētkos es sapratu, ko un kādus es gribu z-svētkus!
ne jau tos, ko svin 24. decembrī. atvainojiet par rupjību, bet par tiem man ir nospļauties. Man rodas automātiska pretestība līdzko sāk dziedāt radio, masu mediji un trakie cilvēki muldēt kaut ko par ziemassvētku vecīšiem un visur zibēt sarkanbaltais onka ar garo bārdu un maisu(patiesībā - savulaik coca colas izveidotam savas kompaņijas reklāmtēlam, kurš ļoti veiksmīgi iedzīvojies.). Jā es gribu svētku sajūtu, jā es gribu apdāvināt tuvos, gribu padarboties virtuvē un lai ir dažādi ēdieni. Es negribu sapirkties veikalos dāvanu kalnus (ko arī šogad nedarīju. visas dāvanas pašrocīgi taisītas), negribu gastronomijas veikalos sapirkties salātus, kotletes un karbonādes, kā novēroju iepērkamies sievieti rindā pirms manis. Negribu mākslīgās 24. decembra vakara sēdēšanas ap galdu un justies ģimeniski , laimīgi, gaidīt kkādu brīnumu, svinēt Kristus dzimšanas dienu tikai tāpēc, ka tā VAJAG! Bļins. Es vēl saprotu svētkus, kuri ir masveidā, kuriem ir kaut kāda nozīme. bet 24. decembrim priekš manis ir tikpat liela nozīme kā 24.oktobrim, vai 24. maijam. Un, jo vecāka kļūstu, jo aizvien stulbāk man liekas ticēt bībelei, kura sarasktīta sen, sen, kuras nozīme ir daudznozīmīga, ticēt kristietības pasakai tikai tāpēc, ka dzīvoju Eiropā. Dzīvotu austrumos, būtu jātic kam citam vienkārši tāpēc, ka piedzimu citā kultūrā ar citām vērtībām. Esmu par iekšējo sakārtotību, harmonijas izjūtu, spēju dzīvot saskaņoti ar sevi un apkārtni. bet es neesmu ar mieru, ka man ir jāpakļaujas baznīcai un tās noteikumiem. Un tā grēku atlaišana vispār ir kaut kas vienreizējs. Un, kā daudzi kristieši saka - mēs esam tādi paši kā visi citi. Būt kristietim nozīmē pieļaut tās pašas kļūdas, ko citi, mēs varam grēkot. Atšķirība tāda, ka mēs apzinamies un nožēlojam savus grēkus un nododam sevi Dieva rokās caur Jēzu Kristu, kurš pār mums visiem mira. Jūs jūtat, uz ko tas velk? Īsumā - daram sūdus un mums par to nekas nebūs, jo mēs apzinamies savu niecību. Atbildību mēs nenesam, jo Jēzus jau par to ir samaksājis.
Okei, biki iekarsu. Vienvārdsakot, es ticu kaut kam, es ticu labajām enerģijām, domu spēkam, bla bla bla. Bet es neticu kristietībai un baznīcai kā organizācijai.
Un par ziemassvētkiem - es gribu svinēt un turpmāk svinēšu mūsu saulgriežus. Tos pašus, kas šogad 21. decembrī bija. Brauksim uz mežu, vai pārgājienos dosimies. Mūsu draugu pulks ir gana atblastošs un, cik zinu, kjau agrāk ir ko līdzīgu viedojuši. Eglītes mūsu mājā ar nebūs (un nav arī šogad). Ārā- jā, tur var veidot ziemīgo noskaņu. Jāatjauno zināšanas par senču paražām un ticējiem un - pēc pilnas programmas. ir izdauzīties, i izpreicāties , i padomāt var.
bet 24. decembri savās mājās svinētt vairs nevēlos nekādās izpausmēs. pat ne tik neitrāli kā šogad. šogad sataisījām pāris ēdienus, atbrauca draugu ģiemene (kāpēc z-svētki izveidoti par ģimenes svētkiem? vēlviens absurds), sadzērāmies karstvīnu un uzspēlējām monopla latvisko versiju - Saimnieks. :)
ne jau tos, ko svin 24. decembrī. atvainojiet par rupjību, bet par tiem man ir nospļauties. Man rodas automātiska pretestība līdzko sāk dziedāt radio, masu mediji un trakie cilvēki muldēt kaut ko par ziemassvētku vecīšiem un visur zibēt sarkanbaltais onka ar garo bārdu un maisu(patiesībā - savulaik coca colas izveidotam savas kompaņijas reklāmtēlam, kurš ļoti veiksmīgi iedzīvojies.). Jā es gribu svētku sajūtu, jā es gribu apdāvināt tuvos, gribu padarboties virtuvē un lai ir dažādi ēdieni. Es negribu sapirkties veikalos dāvanu kalnus (ko arī šogad nedarīju. visas dāvanas pašrocīgi taisītas), negribu gastronomijas veikalos sapirkties salātus, kotletes un karbonādes, kā novēroju iepērkamies sievieti rindā pirms manis. Negribu mākslīgās 24. decembra vakara sēdēšanas ap galdu un justies ģimeniski , laimīgi, gaidīt kkādu brīnumu, svinēt Kristus dzimšanas dienu tikai tāpēc, ka tā VAJAG! Bļins. Es vēl saprotu svētkus, kuri ir masveidā, kuriem ir kaut kāda nozīme. bet 24. decembrim priekš manis ir tikpat liela nozīme kā 24.oktobrim, vai 24. maijam. Un, jo vecāka kļūstu, jo aizvien stulbāk man liekas ticēt bībelei, kura sarasktīta sen, sen, kuras nozīme ir daudznozīmīga, ticēt kristietības pasakai tikai tāpēc, ka dzīvoju Eiropā. Dzīvotu austrumos, būtu jātic kam citam vienkārši tāpēc, ka piedzimu citā kultūrā ar citām vērtībām. Esmu par iekšējo sakārtotību, harmonijas izjūtu, spēju dzīvot saskaņoti ar sevi un apkārtni. bet es neesmu ar mieru, ka man ir jāpakļaujas baznīcai un tās noteikumiem. Un tā grēku atlaišana vispār ir kaut kas vienreizējs. Un, kā daudzi kristieši saka - mēs esam tādi paši kā visi citi. Būt kristietim nozīmē pieļaut tās pašas kļūdas, ko citi, mēs varam grēkot. Atšķirība tāda, ka mēs apzinamies un nožēlojam savus grēkus un nododam sevi Dieva rokās caur Jēzu Kristu, kurš pār mums visiem mira. Jūs jūtat, uz ko tas velk? Īsumā - daram sūdus un mums par to nekas nebūs, jo mēs apzinamies savu niecību. Atbildību mēs nenesam, jo Jēzus jau par to ir samaksājis.
Okei, biki iekarsu. Vienvārdsakot, es ticu kaut kam, es ticu labajām enerģijām, domu spēkam, bla bla bla. Bet es neticu kristietībai un baznīcai kā organizācijai.
Un par ziemassvētkiem - es gribu svinēt un turpmāk svinēšu mūsu saulgriežus. Tos pašus, kas šogad 21. decembrī bija. Brauksim uz mežu, vai pārgājienos dosimies. Mūsu draugu pulks ir gana atblastošs un, cik zinu, kjau agrāk ir ko līdzīgu viedojuši. Eglītes mūsu mājā ar nebūs (un nav arī šogad). Ārā- jā, tur var veidot ziemīgo noskaņu. Jāatjauno zināšanas par senču paražām un ticējiem un - pēc pilnas programmas. ir izdauzīties, i izpreicāties , i padomāt var.
bet 24. decembri savās mājās svinētt vairs nevēlos nekādās izpausmēs. pat ne tik neitrāli kā šogad. šogad sataisījām pāris ēdienus, atbrauca draugu ģiemene (kāpēc z-svētki izveidoti par ģimenes svētkiem? vēlviens absurds), sadzērāmies karstvīnu un uzspēlējām monopla latvisko versiju - Saimnieks. :)
5 pēdiņas | Iepēdo...