Tā.
Izmetu cigaretes un paņēmu stopētāju.

man jau sen kā nepatīk pīpēt. ļoti sen. vēl pirms stāvoklī biju. Bet regulāri (šad tad) to darīju. Tad, kad man patiešām patīk, ir saistīts ar kompāniju, atmosfēru. Jā, man patīk uzpīpēt kaut kāda saviesīga pasākuma ietvaros. Vēl man patīk uzpīpēt kaut ko "svarīgu" runājot :D Bet man tiešām nepatīk pīpēt vienkārši tāpat. Nu, kad nav neviens no man kaut kādiem īpašajiem faktoriem. Atkarības un pieraduma man 200% nav. Taču kaut kāda vēlme pēc šīs procesuālās darbības ir. Tik pat labi varētu sēdēt ārā un madarīnus ēst. vienkārši gribas kaut ko, kas ļautu ņemt "pīpauzi" :D. Tā nu ilgi esmu sevi drīķelējusi ar šito - pīpēt, nepīpēt. Kad pīpēju mirklī, kad īstenībā nemaz negribas, ir pretīga sajūta. Parasti tas beidzas ar pusizsmēķētas cigaretes nospeišanu pelnu traukā un sevis lamāšanu nafig to vispār daru, ja negribu.
Tad nu vakar atkal taisījos iziet uzpīpēt - nu, bērn snolitk gulēt, uz galda māla pika, no kā bumbiņas taisīt, mierīgs vakars, varētu tak, ne? Bet ar jau aizdedzinātu cigareti sapratu, ka nepatīk. Nometu. Ienācu iekšā un pārējo paciņu ar izmetu. Jau tagad zinu, ka nopirkšu kādu paciņu, lai stāv mājās. Bet nav man vajadzības 5x dienā uzmēķēt nu nav. Es gribu atrast ko citu, kā sevi nodarbināt, diemžēl atrast neko nevaru. Neiešu tak laukā ledeni sūkāt. :D

Un stopētājs - šodien no b/d braucot gadījās viens. 3km taļāk līdz pilsētas robežai jāpaved. Melniem nagiem samērā jauns puisis. AUtomēhāniķis, varu derēt. Jo tur, kur viņu izliada, pilns ar visādām garažām, darbnīcām, servisiem, u.tml.