labs i, pastāstīšu, kā es šodien pirmo reizi patstāvīgi braucu un bērnu vizināju.
Sāksim ar to, ka omītes mašīnai ir dažas man svarīgas nianses:
Viena lieta - sajūgs ir šausmīgi dziļš vai garš, sauciet, kā gribas. Ja atlaidīšu ātri, noslāps. Ja lēnām, tad paiet mūžība, kamēr mašīna izkustas un pie luksoforiem vai negalvenajiem ceļiem, kur jāvar fiksi izgriezt uz galvenā, tas nav īpaši parocīgi.
Otra lieta - atpakaļgaita ir pilnīgi blakus pirmajam ātrumam. par šito nākas piedomāt, bet nesmukums vēl nav gadījies.
Trešā lieta - lai ieliktu otrajā ātrumā ir jāpiedomā. Ja liekas, ka ir iekšā, nav gan. Šitā iemesla dēļ noslāpu uz šauras ielas tieši pretī autobusam. Biju tikko uzsākusi braukt, redzu, ka brauc autobuss un viņam jāapbrauc šķērslis, iebraucot manā joslā. Domāju - likšu otrajā ātrumā, pabraukšu tam šķeŗslim garām un visiem labi. A figu - izrādās, ka neielikās tajā otrajā ātrumā. Pfff.Noslāpu un nosprostoju autobusam ceļu. Stress arī un tik fiksi atkal to trako sajūgu neavrēju izspiest :D labi, ka tur bija ātruma ierobežojums 30km/h, guļošie policisti viens aiz otra un cilvēki, kas izkāpuši no autobusa, vaŗdsu skaot kanpi tikai ripinājām. Pēc tā gadījumā baigi piedomāju pilsētā pārslēdzot otrajā ātrumā.
Izklausās jau galīgi traki, bet, ticiet man, tā mašīna arī ir traka :D mana mamma ar to mašīnu vispār izvariījās braukt :D Bet pa šodienu jau esmu sapratusi, kādi niķi un stiķi viņai ir.
Laurai patika vizināties. Pavisam omulīgi tusējās. Un man šausmīgi forša sajūta, ka esmu tik liela, ka savu bērnu varu pati aizvest uz bērnu dārzu. Liela un svarīga sajutos :)
Katrā ziņā sajūta ir ļoti laba, ka varu pati braukt un nav jāstreso par laikapstākļiem, autobusu sarakstiem u.tml.
Un vēl labāka sajūta būs, kad tikšu pie sava auto. Tas varētu notikt līdz novembra veigām. Sliktākajā gadījumā līdz gada beigām.