Piesitiens: man attieksme sāp. Fiziski es visu varetu padarīt. Gan es tiktu galā.

klusi klusi pamazām nemanot un neelpojot

cik nepatīkamo no rīta tukšā dūšā vemt (otro rītu pēc kārtas). vispār ir tāda sajūta, ka kuņģis pats kaut ko neskarīgi raustās tai vēderā. Un no 1dienas līdz vakardienai saslimusi ar biju. Nu tā, ka 2dien bija baigi sūdīgi. Tā arī nesapratu, kas tas bija.
kaut gan, ja gribu būt ļoti gudra, teiktu, ka tas no stresa un pārstrādāšanās, nepaŗtrauktā vāveres riteņa. Pēdējās dienas es bieži pat nepaēdu tikai tāpēc vien,ka tas paņēma laiku, kamēr pagatavo. a man tik daudz, kas jāpaspēj izdarīt. Nu neko, saslimu un neko dižu nedarīju.
vajadzētu iemācīties, bet nekādīgi nesanāk - darīt tikai normas robežās, sevi nepaŗslogojot. Bet, kā lai to iemācās, ja man acu priekšā visu laiku nepdarītie un rindā stāvošie darbi un darbiņi?