Evita jau ir dzemdību nodaļā uz stimulēšanu. Mazā Māriņa negrib no tā vēdera nākt laukā, bet laiks jau sen pāri...
Uhh!

Bet kāda reklāma tam mg. Žildes kungam! oj-oj-oj. dabūs algas pielikumu par tik veiksmīgi rezonansi, ja neatlaidīs par faktu sagrozīšanu.

mazā Māriņa kādu laiku jau šajā pasauē. Lauriņai rotaļu biedrene būs. ļoti priecājos un gribu ātrāk sasveikt Evitu, taču arī uzbāzties drausmīgi negribas. Kamēr viņu ģimene izciemosies, tikmēr Evitai jau būs nogurums. Kā to ņem. Es pēc dzmedībām jutos labi. Laura pārsvarā gulēja un es dzmedību nodaļā lasīju grāmatu, par ciemiņiem tikai priecājos. Taču es jau nezinu, kā jūtas Evita un kā uzvedas mazā, varbūt viņus mierā jāliek. CIk zinu, viņu visu laiku kās bombardē ar zvaniem, SMS, ka telefons jau izslēgts. Šoavkar jaunais tētis ar puikām iztrakosies notikumam par godu. Nu, jā, Talsos nav iespe'jams tēvam palikt nodaļā. Mēs vispār esam tik kruti, ka tēvam jebkurā gadījumā jāmaksā 50Ls, lai būtu klāt. Man jau ar gribās šovakar būt kopā ar viņiem, dzirdēt jaunā tēva iespaidus, priecāties līdz. bet nesanāk. Nekas, jāsaprot, ka ir lietas, kuras jāpārdzīvo un jādomā par labo uz priekšu. Piemēram, kā iesim samīļot jauno māmiņu un mazulīti.
Tagad, domājot par Evitu, atceros, kā gāja man. Ne jau pašas dzmedības, bet sajūtas pēc tam. Pirmkārt, visu laiku likās, ka tūlīt nāks kārtējais sāpju vilnis. otrkārt, nespēju saprast, ka tas mīļais kamolītis ir mana meita un, ka es viņu mīlu. Likās, ka jūtu nav tik lielu, kā būtu jabūt, kā stāsta un raksta - dievināšana, apbrīna, bezgalīga mīlstība u.tml. tas viss ir attīstījies laika gaitā. Uz šo brīdi es varētu Lauriņu no mīlestības apēst un noņurcīt vien :D toreiz vairāk tas bija nedaudz attālināts notikums, pie kura jāpierod. ka bērns vairs nav vēderā, bet blakus :) Un vēl ļoti gribējās dalīties priekā.Ļoti, ļoti, bet šī vēlme netika līdz galam īstenota. Gribējaš tādus tuvus druagus, ar kuriem ir izrunāts viskautkas un nekas. bet tādi nebija klāt. Vispār grūtniecības laikā diezgan attālinājos no sabiedriskās dzīves. pārsvarā jau universitātes dēļ, lai paspētu nokaŗtot visus parādus un tekošo pavasara sesiju. Visu grūtniecības laiku nomācījos. vismaz bērns gudrs būs :D Turklāt arī vairāk Jāni gribējās sev blakus. Ai, mana vēlme dalīties dažreiz saēd otru. Domāju, ja nav par vēlu, tas ir apgūts - kā nesadedzināt. Tikai vēl jāpierāda un jāizgaisina pagātnes notikumu asociācijas sajūtās.

2005. gada 14. februāri
"... ja vien nebuutu visu laiku par maz. Tikai kad elpas truukst, tad irlabi. Kad esi uzrāpies tās sajūtas kukuragā, tad kādu mirkli arī tāpat ir labi. Patiesībā nemaz sūdzēties jau tā īsti nevar. Tikai visa šī rezultāta sanāk kaut kam pieķerties, noticēt. Neesmu pārliecināta, ka vajag. Ja tic tam, ko saka, tad nevajag.
Sajūtu mākonis. Nospļauties un būt mirklim. Panākumi man jau ir lieli. Gan iemācīšos vēl labāk.

Un tomēr, tomēr nevar nolīdzināt visu ar zemi, lai kā arī es censtos. Tad jau manīs. Pagaidām viss piepildās. Gads kā škērēm nogriezts.

Ar katru reizi tālāk zūd robežas. bail, ka nepazūd arī sajūtas.

atbildība un bezatbildība. Nozīme un ne-nozīme.

brīvības un viegluma sajūta. nevēlme kustēties un doties projām. ne tagad, -tad. Sen, sen nejusts mierīgums sirdī un ķermenī. Arī siltums. Nekļūt no tā atkarīgai. Muļķības, sen jau no tā esmu atkarīga, drīzāk tādēļ nepazaudēties un neuzlikt par pienākumu cilvēkiem to sniegt. Miers dvēselē.

Mhm.
maziem gaismas stariem lodāt tavā sejā."

atkarīga kļuvu un, šķiet, arī pienākumu bāžu sejā. bet to jau tāpat esmu sapratusi un cenšos, ko darīt lietas labā.