Šodien tīri daudz esmu izdarījusi.
Laurai nu ir dziedošais podiņš. Zelta tronis :D Citā krāsā skanošo vairs nebija, tad nu būs mums zelta krāsas. patiesībā ir ok - piestāv mūsu saulainajai istabai. Bijām arī pie daktera. Meitēns šomēnes ir traki pastiepies - par veseliem 3 cm! Nu jau 76cm un 9719g. Ikdienā, skatoties uz viņu, gribas iebāzt un apēst viņas pēdiņu, rociņu. Tik omulīgs dupsism un tās foršās kājiņas, par smiekliem un rukšķošo tūlit-būs-nedarbi sejas izteiksmi nemaz nerunājot! Uhh.ratos smuki vizinājāmies ilgi un dikti. Knupis mutē un aiziet - nekādu problēmu. Kaut nu tā arī turpinātos. Iesneidzu projketa pieteikumu arī Talsu rajona padomei. KKF jau ir iensiegts. Tagad domāju, vai ir vērts arī uz Novada Fondu iziet - domāju, ka gan jau viens no iesniegtajiem proejktiem tiks apstiprināts.
Redzēju jau izplaukušus mazās plūmītes ziedus. Augstākajos zaros lāstekas un turpat blakus ziedi. Tā jau pavasarī gadās. Vairāk brīnījos par lāstekām. Vispār, ja būtu saulains laiks, tad daudz vairāk pusplaukušie zari un ziedi liktu sevi manīt. Redzēju narcises ar pumpuriem. Redzēju ļoti tīras žagats - nu tā, ka baltie sāni pilnīgi spīd!

man ir tāda sajūta, ka gaisma, siltums jeb vienā vārdā pavasara iestāšanās man palīdz vieglāk dzīvot.
Gan jau pie vainas ir arī realitātes pieņemšanas fakts un nebaidīšanās no pazaudēšanās vai palikšanas vienai.
ak, jā, un protams arī tas, ka Laura ir vienkārši kaifīgs, liela, mums ir normāls režīms, varu mierīgi iziet laukā pastaigāties, man ir uzradušās sabiedrotās metienes un es vairs neesmu iespundēta 4 sienās. Šī sajūta jau ir tā nozīmīgākā.