Vakar atbraucām uz Talsiem. Ilgi nevarēju saprast, vai maz gribu braukt. Gribēju mājās, gribēju mīļumu, gribēju vienkāršu parastu laimes sajūtu krūtīs. Taču vēl mašīnā sēžot nebija pārliecības, ka tā būs. Es jūtos diezgan nedroša, kā uz pulvermucas sēžot. Es neesmu spējusi sev formulēt to, kā man ir jādzīvo, lai mēs nepārtraukti nesakasītos. Ja atmet nost šos sīkumu strīdus un Jāņa apvainošanās, tad es jūtos labi, mani viss apmierina. Nu, protams, gribās jau vairāk tās brīvās dzīves, ceru, ka turpmāk man tās arī vairāk būs. Proti, uz Jāņa rēķina. Un, ka man nebūs par to jājūtas vainīgai. Bet to tad jau manīs.
Šobrīd mājās ir izkrāsots koridors. Priecē, ka Jānis to ir padarījis, kamēr bijām prom. Vēl jau grīdas līstes jāpieliek, lai Laura neķeskē ārā mazos cementa u.c. būvgrūžu gabaliņus. Pakaramos arī vajadzētu. Jģaida naudiņas, tagad nav. Ikdienas darbi, kuri parasti ilgi karājas gaisā.
Labi, ka darba jautājums nokārtots - varēšu es strādāt DZC arī turpmāk, dzīvojot Talsos. Varbūt kāds kūlenis metīsies pēc jaunā gada, taču sākot ar nākošo nedēļu būs jāveic gabaldarbi. No jūnija sastādīsim pimērotu darba līgumu, bet pagaidām man tas nav aktuāls, der arī vecais. Labi, ka būs papildus ienākumi drīz.
Laurai veiktās analīzes uzrādīja alerģiju. "Skaidri izteikta reakcija, vairumā gadījumu klīniska atradne" uz olas baltumu un vāju reakciju uz olas dzeltenumu. Tā kā jēga no tām analīzēm ir. Un rezultāti ir ļoti skaidri saprotami, ir dota skaidrojošā tabula. Tagad jādomā, vai tiešām tajos bērnu maisījumos piena aizvietājiem ir klāt olas baltums? Jo Laurai bija reakcija uz veselu rindu maisījumu.
Iesniedzu arī kultūrkapitāla fondam mūsu projekta pieteikumu. Ja izdosies, tad jūlija pirmajās dienās Talsos būs atvērtā kermikas darbīca ar Bedres cepļa dedzināšanu.
Ārā tik fantastisks laiks, tik uz āru raujas sirds ;D Vrētu ar riteni braukāt, manu mīļo, daudz cietušo. Taču Laurai krēsliņu vajadzētu. Standarta nederēs, jo manam ritenim ir ļoti plašs rāmis. Tas tomēr kruīza velosipēds. Jāņa parastajam ričukam ar krēsliņu problēmas nebūtu, bet viņam tā vajadzība reāli ir daudz mazāka. Gribēšana lielāka :) Jānis jau saka, ka Lauras krēsliņu man uz stūres ar varot stiprināt, bet man neleikas, ka tāda ir ērta un droša braukšana. Šis jau saka, ko niekus. Bērnībā puišeli tik tā viens otru pāravdājuši. Nu, jā, puišeļi... Esmu vedusi dažas reizes, zinu, cik ļoti līdzsavas un vadība mainās. Priekš manis. Negribu tā Lauru vest.
Un vēl ļoti, ļoti vasrā gribu uz Parīzi pie krusstēva aizbraukt. Es ar Lauru lidojot, Jānis stopējot. Gan lētāk, gan Jānim jau tagad noteikti siekala tek, iedomājoties šo pasācienu. Un atmiņas tak ar vēl pavisam dzīvas... Patiesībā es ar tā gribētu. Bet tad jāatrod kāds cits, kas ar lidmašīnu Lauru vestu. Nē, visērtāk tad būtu Lauru atstāt mājās. Bet tas noteikti kādā citā reizē. Idejas, domas, sapņi, viss vienā maisā. Un realitāte kā kaķa melni izspūrusī aste no aizsieta maisa gala kūļājas. Mušas trenājot. Kā govs sev ar asti sit. Vai zirga saru aste. Tā, man šķiet, ir sāpīgāka.
Laura šodien ļoti daudz guļ. no 11 - 13. No 14: 30 līdz šim brīdim. Man kurkst vēders. Ledusskapī nekā prātīga nav, gaļu sacept nevaru, jo vakar beidzās eļļa. Uz veiklau badios iet, jo Laurai kuru katru brīdi jāmostas. Un vispār, es jau gribēju ar viņu laukā iet, uz mammas mājām aiziet, bet viņa nolūza. Tobrīd man prātīgāk šķita nolikt pagulēt isatbā, nevis riskēt midzināt laukā, kur, varbūt, viņa nemaz neaizmigtu. Tā nu nositu es laiku. Laikam jāiet blakus pagulēt. Varētu arī izvēlēties un salikt pāris bildītes no Rigas ciemošanās.