Tas MTV Latvia āda aizvien lielākas muļķības. Visu liaku sašutinos, bet turpinu skatīties. Ceru, ka nepielips nekā. Tikko ar - tīru Lauras kakiņu no paklāja (mums te notiek aktīvas gaisa peldes dupsim) un ar vienu aci skatos "Jaunavas dienasgrāmatu" - ridījums par to, kā meitene no jaunavas kļūst par sievieti. Meitenei 17 gadi un viņa joprojām jaunava un nekādīgi nesanāk pārgulēt, jo griba sjau, lai ir smuki un attiecības turpinātos, vienas nakts sakaru ar negribas. Tā nu viņa tur mokās un pārdzīvo, līdz pieņem lēmumu: Pie velna puišus, lai dzīvo meiteņu draudzība! Nu nez, kā tur tas viss beigsies, bet man jau šāda domāšana vien šķiet traka: 17 gados esi jaunava un nespīd tuvākās nedēļas laikā pārgulēt? Tad jākļūst par lesbi! O, jā!

Vakardienas mājīgā pasēdēšana ar vieiem bija tiešām ļoti jauka un omulīga. īsa gan, jo bērnam 22:00 jāiet gulēt, bet ciemiņi tik uz 18:00 varēja. Toties tajās pāris stundās viss bija sakoncentrēts, neviens nepaspēja nogarlaikoties vi viens otram apnikt. Nu tā, ka jauki. Virtuvē joprojām izlietnē un ap izlietni stāv trauku kalni. PAtiesībā gandrīz visi mūsu trauki. Taču es nebēdāju. Tā kā man ir pilns leduskapis ar salātiem, atlikušo kūku un žāvēto cāli, tad es mierīgi vru ēst no salātbļodas pa taisno un neuztraukties par netīrajiem traukiem vai kāda sakarīgāka ēdiena pagatavošanu :P

Lai ko pienvedēji arī nespēlētu, tas man iet caur kauliem labā nozīmē. Žigata balss dziedot man vienmēr asociēsies ar manu gājienu naktī no zolitūdes uz ziepniekkalnu, no mājām pie Jāņa, kad tikko saiepazināmies. Pienvedēji man vispār automātiski uzbur tā laika sajūtas. Nakts vidū es vairs nespēju palikt viena, man vajadzēja būt pie viņa, sajūst to mieru un kaut kādu mistisko TO sajūtu, kuru varēju iegūt tikai esot klāt. Tā nu nakts vidū (varbūt vēlā vakarā, katrā ziņā visi jau gulēja) izlavījos no mājas, atslēdzu garāžu, izvilku 0.5 ābolu vīna no krājumiem, saslēdzu pleijerī Pienvedējus un devos uz štrāsi, lai taisnāk. Bija jau nakts, jo pa Ulmaņa gatvi nebrauca neviena mašīna, tik pa retam kāda. Es gāju pa šosejas vidu, skaļi dziedādama līdzi Žigatam, smēķēju un bikšu aizmugurējā kabatā biju iestūķējusi vīna pudeli. Un jutos vienkārši nenormāli labi un brīvi. Pa ceļam sajājās krāsas baloniņš un notriepu sevi ar zilo krāsu. Manai balti-oranžajai jakai joprojām priekša un viena piedurkne ir nosēta ar mazām zilām zvaigznītēm. Cilvēki parasti nesaprot, kā tās tur gadījušās un ir tādi, kas tic, ka pati tos smuki esmu sazīmējusi. Pēc mazmazītiņām sniegpārsliņām izskatās.