Biju ar Lauru uz poliklīniku. Ar jaunajiem ratiem. Uzminiet, nu, kā mums gāja?!!
Pareizi - traki! Jaunie rati nav atrisinājuši ratos-negribu-būt problēmu.
Tikai šoreiz Lauru ne tikai nesu rokās, bet viņa arī turpināja raudāt. pat uz rokām!!! Ceļu, ko normāli varu veikt 40minūtēs, nācām 2h!!!! Atlikušās 25 minūte slīdz mājām, Laura raudāja rokās. Savukārt man rokas vēl tagad trīc, sāp, mugura un vēders arī. laura vairs nesevr 5kg. bet jau 9kg. Un es esmu tikai 51kg msaga. Mani spēki zūd, Laura tik aug. Un tā tam laikam jābūt.
Nebrīnīšos, ja Laur asaķers tagad iesnas/klepu no šītā aukstā gaisa sarīšanās. Turklāt mēs tak tiaki šdoein pārstājām antibiotikas dzert....
Bet nav jābūt šādai situācijai, ka es nevaru iziet ar Lauru ārā.
No šī brīža, uz tālajiem gabaliem, kur mums obligāti jānokļūst, braukšu tikai ar taksi vai divatā ar Jāni.
ak jā, urpceļā pusceļu viņu uz roka'm arī nesu. Tiaki ratus pašai nevajadzēja stumt, jo satiku paziņu...